Ūdens, man vajag ūdeni. Es vēlos ieet dušā un neiziet no turienes ārā. Kņada, troksnis. Nav klusuma un tu nedzirdi, kas notiek apkārt.
Jā. Pavisam smieklīgi. Es šodien runājos ar tēti. Es runāju ar tēti, bet likās it kā es runātu ar kaut kādu strādnieku.
Es plūstu domās. Nē. Man ir garīga un garaa trauma. Manuprāt, jau ir tā, ka cilvēki sajūk prātā, ja viņi nearvienu nerunā. Labi, tie trīs - čau, adjē, arlabvakar, jau neskaitās.
Es nojūgšos savās domās. Runājot tikai ar sevi un sēdot četrās sienās. Ai, pavisam aizmirsu, gaisa jau man arī nav.
es smoku. Tas mani nesatrauc. Labi, meloju, mazliet jau satrauc. Es naktī gandrīz nosmaku, to es atceros. Es glēju un nebija gaisa, ko eplot. Knapi piespiedu sevi piecelties. Nebūtu tā, nebūtu šodienas. Man jau sāp acis, kaut gan veros tikai uz tastatūru. Es pat neesmu ilgi šeit, pie datora. Labi, ja kāda stunda.
Sagribējās, jā, ja mans sunīts nebūtu klibs, tad varbūt varētu iziet ārā, kur pastaigāties. Nē, protams, es jau varu iet viena, bet vienai kaut kā tizli. - Tu ej viens un takal jau mirsti no savām domām. Bet ja tu ej ar sunīti, tad vismaz ir rūpe - suns.
Ko es te murgoju.
Es ārstēju hroniskās iesnas ar šņaucamo tabaku. Es smoku ik minūti ar vieb vairāk. Man zvana? Jā, ausīs zvana.
Es nespēju padomāt, kad galva plīst pušu no sāpēm. Man trūkst gaisa. Organismā. Smadzenēs. Gaisa man trūkst gaisa.
Es, mirstu, sirds dauzās. Nē, nē, nē, nē.
(!).