Klusi nopil pāris lietus lāses. Tad atkal ieslēdzas saule. Es dzīvoju Henrija ritmā. Viņa pasaule ir viegla. Ir dienas un naktis, maltītes un blāvas sarunas, resnas, zarainas pagales kamīnā. Nav izmisuma. Viss ir nogludināts un izlīdzināts kā krokas kleitā. Mūžība priekšā dveš rāmu tukšumu.
Esmu pieradusi pie viņa rokām. Tās aplej zāļu tēju vakarā, tās piepilda vīna glāzes, tās izdauza un apcep gaļu. Ļoti gudras rokas. Pareizi veidotas.
Vai nav jocīgi, ka mēs te tā dzīvojam- man dažreiz gribas viņam pajautāt. Mēs dzīvojam pārāk brīvi, pārāk viegli. Mēs esam parādā pasaulei. Grūtības.
Bet es nejautāju. Es aizsmēķēju cigareti. Klik. Es iekāpju mašīnā, kad mēs grasāmies braukt uz pilsētu, un ievēroju, kā vējā noplandās viņa garā, tumšā žakete. Es kustos tā, it kā viss šis būtu pati dabiskākā lieta uz pasaules. It kā es būtu pareizajā vietā un laikā. Tikai iekšā, kaut kur savā barības vadā, es jūtu, ka tā nav. Šis laiks ir aizlienēts. Un parādu piedzinēji ieradīsies. Kaut kad.