Nē, es jūtos nepatiesi apvainota. Centos palīdzēt ar remontdarbiem, bet nesanāca. Pirmais iebildums bija tāds, ka es, savā nejēdzīgumā nokritīšot no krēsla. Atļaušos iebilst, ar cietējas seju - Tik Tizla es Neesmu. Nevajag mani padarīt par grīļīgu gaļas gabalu, kas derīgs tikai mīlēšanai (ai, nu ko tur - TAM, khm khmm, IR DERĪGS, es Zinu) un lasīšanai un/vai rakstīšanai. Jāsaka gan, ka tad kad tiku pie otas, nejauši nokrāsoju griestus, kas nebija paredzēts. Savam attaisnojumam gribu teikt, ka neesmu vainīga, ka esmu īsa un man ir jāstiepjas līdz griestiem un es neredzu to Stulbo Līniju!!! Bet tad es atkal krāsoju un man Izdevās. Vienalga, manas cilvēciskās Jūtas ir ļoti piespļautas.
Fonā klausos Elvisu un domāju - diez, tas Vēsais, teiksim arhaiski, čalis, bija tik vēss un sentimentāls kā liekas klausoties viņa dziesmās. Diez, kā toreiz bija? Savādāka izpratne par romatiku? Stāv tāds džeks pie kadiljaka ar nolaižamu jumtu, smēķē, domīgi raugās tālumā un saka - "Es esmu muļķis, mazulīt, bet mīlu tevi un bez tevis nevaru dzīvot un naktī vientuļš raudu. Un man patīk kā tu kusties un izskaties." Un pats - tāds vēss, ar cigareti zobos, saķemmētu matu cekulu un apspīlētā kreklā, smuku ģīmi, Izskatās atsvešināts un Ievainojams.
Noteikti Latviešu valodas skolotāji lasa un Raud par manām gram. kļūdām. Raudat, uzruna, skolotāji, lai asras līsdamas līst par skolēnu rakstītprasmi. Aizņēmos no "Mirdams mirsi" (manuprāt Mozus pirmā, lit.sacerējums par Ābolu un Dieva sodu)
Eju atkal palīdzēt, patīk man kaitināt. Tas ir smieklīgi.
Man Neviens šodien nezvana. Pat Jozefs ne, bet U. vispār pazudusi.