Vienatne vismaz ir godīga, saka Henrijs. Vientulība. Tā nenovērš uzmanību, nemelo, neaizmālē acis. Man liekas, ka tas ir svarīgi- godīgums. Lai dzīve ir patiesa. Tieši tāda, kā tā ir.

Vakarā es stāvu ārā un vēroju tālumā satumsušo mežu. Man mugurā ir tumšzila jaka, Viņas jaka. Un Viņas blūze, vēsa uz miesas. Un zem tās ir tumši zila mežģīņu apakšveļa. Es joprojām valkāju Viņas drēbes. Viņas dzīvi. Es ļauju Viņas Henrijam sargāt mani no izmisuma. Viss sāk arvien vairāk derēt. Absorbēties. Varbūt es esmu Viņa.
Debesīs haotiski šaudās sikspārņi. Spīd spilgti dzeltens mēness. Kā veca, apgrauzta monēta. Vasara elpo vienmērīgi. Līdzeni. Kā aizmigusi. Kur pašlaik ir Rafaels, es tobrīd domāju. Ko viņš dara. Kā viņš dzīvo. Ir tik dīvaini nezināt, kā viņš dzīvo. It kā viņa nemaz nebūtu.