Visu laiku iekšā tāds nejēdzīgs uztraukums, man tas nemaz neiet pie sirds. Pat nezinu īsti no kurienes tāds uzradies. No nepārtrauktās apziņas, ka daudz jādara, jāizlemj, jāpārdomā?. Gribētos tagad vienkārši neko nedarīt, likties uz auss un gulēt gadsimtu un vēl divas dienas.
Zinu jau zinu, nav jēgas tam, jāsaņemās, jo mēs paši jau radam pasauli, kādā gribam dzīvot. Šodien centīšos kaut kā savādāk uz lietām paskatīties.