es biju jau laimīgi aizmirsis to deviņdesmito gadu sākumpuses karnevālu, kura ietvaros liela daļa dažādu profilu ļautiņu sāka tēlot, ka vada valsti un ka ir kaut kas vairāk par vienkāršu ierindas pilsoni, sāka tēlot brīvo latviju ar visiem kapitālisma pribambasiem ar visiem tiem mēģinājumiem bučot karaliskām personām rokas, ierašanos operā baltā smokingā, &co kabināšanu klāt visādiem uzvārdiem, lai nodēvētu savu firmu, komercsabiedrību "Latex" un "Auseklīti", plastmasas puķes kafejnīcās, kurās galvenais interjera elements ir balti plastmasas galdi, zaļas plastmasas lapu virtenes un plastmasas trauki, par 3.personu apmaksātajiem pirmo neatkarības izcīnītāju ceļojumiem apkārt pa pasauli, lai tiktos ar latviešiem un aicinātu viņus mājās, par laikiem, kad katrs, kurš zināja svešvalodas, bija "ļoti nepieciešama persona", jo angliski nerunāja teju neviens. humānās palīdzības un starptautiskā valūtas fonda aizdevumi, skaistumkonkursi uz operas skatuves, krāsainā metāla medības, lietoto auto tirdzniecības bums un tad vēl tie tārpainie reņģu tefteļi par kroni visam.

vai vai cik sūdīgi.

jēziņ, es patiešām biju iedomājies, ka šādi laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos.

ha, vasarsvētki, Konrād! Ne velti martcore 'uz dienām' te atgādināja, kā izskatās rojāla etiķetes.