|
es biju jau
laimīgi aizmirsis to deviņdesmito gadu sākumpuses karnevālu, kura ietvaros
liela daļa dažādu profilu ļautiņu sāka tēlot, ka vada valsti un ka ir kaut kas
vairāk par vienkāršu ierindas pilsoni, sāka tēlot brīvo latviju ar visiem
kapitālisma pribambasiem ar visiem tiem mēģinājumiem bučot karaliskām personām
rokas, ierašanos operā baltā smokingā, &co kabināšanu klāt visādiem
uzvārdiem, lai nodēvētu savu firmu, komercsabiedrību "Latex" un
"Auseklīti", plastmasas puķes kafejnīcās, kurās galvenais interjera
elements ir balti plastmasas galdi, zaļas plastmasas lapu virtenes un
plastmasas trauki, par 3.personu apmaksātajiem pirmo neatkarības izcīnītāju
ceļojumiem apkārt pa pasauli, lai tiktos ar latviešiem un aicinātu viņus mājās,
par laikiem, kad katrs, kurš zināja svešvalodas, bija "ļoti nepieciešama
persona", jo angliski nerunāja teju neviens. humānās palīdzības un
starptautiskā valūtas fonda aizdevumi, skaistumkonkursi uz operas skatuves,
krāsainā metāla medības, lietoto auto tirdzniecības bums un tad vēl tie
tārpainie reņģu tefteļi par kroni visam.
vai vai cik
sūdīgi.
jēziņ, es
patiešām biju iedomājies, ka šādi laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos.
ha,
vasarsvētki, Konrād! Ne velti martcore 'uz dienām' te atgādināja, kā izskatās
rojāla etiķetes.
|