Riskējot aizskart jebkura vīrieša pašlepnumu citēšu:

“Viņš ir puspabeigta, ne uz ko nereaģējoša masa... Pilnīgi garlaicīga parādība, nekaitīgs traips. Viņš ir iestrēdzis krēslas zonā starp cilvēku un pērtiķi, bet ir daudz sliktāks par pērtiķiem, jo atšķirībā no viņiem ir spējīgs tikai uz negatīvām jūtām – naidu, greizsirdību, kaunu, riebumu, vainu un šaubām [..].
Būdams nepilnvērtīga sieviete, vīrietis tērē savu mūžu, mēģinādams kļūt pilnvērtīgs, kļūt sieviete.”

Secinājums viens, ja šo lēdiju rokās ieliktu ieročus, cilvēce (vismaz daļa tās) savu bojāeju piedzīvoti visai drīz. Cik, pie velna, jābūt tukšpaurīgam, fanātiskam radījumam, lai kaut kam tādam ticētu! Šie feministu uzskati pavisam noteikti ir pielīdzināmi slimīgai reliģiskai pārliecībai vai varbūt sektantismam.

Un dažu feministu uzskats, ka nepastāv dzimums, ka to cilvēks izvēlas dzīves laikā, liek domāt, ka viņas ir ne tikai stulbas, bet arī ar smagiem redzes/uztveres defektiem. Piekrītu, cilvēks izvēlas sociālo lomu, bet, manuprāt, nav iespējams atteikties no dzimuma atšķirībām kā tādām. Var jau cīnīties par vienlīdzību, sieviešu tiesībām un sazin ko vēl ne, bet neieslīgstot absurdos.

Jāatzīst, feministu literatūra mani ir ieinteresējusi kā smieklīga, bet patiesajā būtībā traģiska anekdote. Cik gan tās nabaga sievietes ir vīlušās sevī, vīriešos un visā pārējā pasaulē.?