Svētdien tik saskanīga diena. Gribējām braukt pastaigāties. No rīta vēl spīdēja saule, bet dēls pieprasīja Muzeju. Aizbraucām uz Brīvdabas muzeju. Izrādījās, mans mīļais tur nekad nav bijis. Es gan esmu tik daudzas stundas savā skumjajā jaunībā tur pavadījusi, studējot tautastērpu detaļas, darbarīkus vai to, kā durvis attiecas pret tumsu vai jumti pret debesīm.
Vai arī zoo. Vīrietim tur riebjas. Kad mēs ar dēlu dīcam, ģimenes tēvs upurējas un ved mūs uz turieni, jo ar mazo meitiņu autobusā braukt grūti, bet pati ar auto es nebraucu. Un tad viņš staigā sapīkušu seju.
Taču Brīvdabas muzejs viņam patika. Un gaiss bija tik svaigs. Un bērni pat kaut ko apēda āra kafejnīcā ar nosaukumu "Pūnīte", kur no plastmasas traukiem bij dabūnama aukstā zupa, kotletes un vēl šis tas. Sapirkāmies gotiņas un piparkūkas. Beigusies reiz mazajai tā ekzēma, lai varam kā cilvēki ēst saldumus un neslēpties.
Pēc tam sāka līt. Viss tik svaigs. Atpakaļ gājām gar Kurzemes zvajnieku ciemu pie ezera. Tur nez kādēļ notika jāšanas sacīkstes. Es aizrāvos. Cik daudzas lieliskas lietas un parādības mēs dzīvē neieraugām.