sirds sitas tā, ka šķiet visi redz. nevaru nosēdēt. jau kuro reizi ielūkojos telefonā, izklaidīgi bakstu ar pildspalvu bloknotā, mēģinu caur zeķubiksēm sataustīt mazliet ataugušās spalviņas uz kājām, cenšos sevi saraudināt, tad mierinu sevi, graužu ienadžus, pētu plakātu uz pretējās mājas sienas, nemanāmi mēģinu nokasīt kreveli no mazas pumpiņas zem zoda, atveru gūglčatu, aizveru, atveru skaipu, aizveru, pētu k. kailās pēdas, iedomājos sevi intīmā tuvībā ar a., aizsūtu īsziņu b., nogriežu telefonam skaņu, paņemu rokās apspriežamo dokumentu. es piedalos sapulcē.