From bad morning till great evening
Man patīk tādas dienas, kad tu, viens cilvēks, pamosties un konstatē, ka viss ir pilnīgā d...ā /excuse my French again/, bet kārtīgi izanalizējot situāciju, nolem, ka nav ko bēdāties, saņemies, sāc kārtot savas problēmas un nepaiet ne divas stundas, kad saproti, ka ne tikai 661. pasaules brīnuma kārtā esi visu atrisinājis, bet vēl pie tam labi izskaties un vēl līdz galam nezudušu iekšēju ciešanu un rokenrola iespaidā, spēj radīt skaistas lietas. Jauki tā šodien tomēr.

Iegāju virtuvē, kur ļoti spēcīgi cepeškrāsnī smaržoja cepetis ar daudz ķiplokiem - nu, tā, ka siekalas saskrien mutē no smaržas vien un smarža mani nes vēl ilgi pēc iziešanas no virtuves. Un, kad aizgāju pastaigāties uz mežu, man likās, ka viss mežs smaržo pēc ceptas gaļas ar ķiplokiem. Ņam, ņam, mežs.

Un mana mīļā atradās pēc visām drāmām, ko sarīkoja. Es stresoju vai ārā, kad iesēdināju viņu 4 no rīta raudošu taksī uz mājām. Sirds vai plīsa pušu. Un pusi šo dienas nebija nekādu ziņu un bija jebkādu zvanu ignorance. Beidzot tomēr viņa atradās un viss ir kārtībā un sirds mana pilnīgā mierā tagad.

Vakardienas Robčika personālizstādes iespaidi bija vislieliskākie. Kolosālas gleznas viņam. It jo sevišķi Melnā jūra. Tik ļoti man patīk, ka, ja būtu es miljonāre vai vismaz ar bagātu vīru pie sāniem, tā glezna mūsu guļamistabu rotātu. Nenormāli forša.