Es sēžu uz kāpnēm pie Henrija lauku mājas. Man apkārt zied zili, smalki īrisi. Karstums ir pierimis. Diena ir auksta un tukša. Varbūt es jūtu atvieglojumu. Ir gaiss, ko elpot, ir klusums, un debesis ir mierinoši pelēkas. Es iebraucu pirkstus savos matos, Viņas gaišajos matos. Šī sajūta ir veca, es domāju. Mani mati manu pirkstu starpās. Arī es esmu veca. Skumjas vairs nevērpjas, acis ir skaidri sausas. Tas ir vecums. Kad viss tevī ir noregulēts mēreni.

Henrijs gatavos maltītes, un mēs tās notiesāsim, neko daudz nerunājot. Mēs lasīsim katrs savu grāmatu un vakarā aiziesim līdz ezeram. Mēs brauksim nopirkt pārtiku, un cilvēki veikalā domās, ka esam pāris. Es vērošu mūs no viņu skatupunkta un redzēšu, cik līdzsvaroti mēs izskatāmies, un lēni kā smilgas vieglā vējā. Nebūs ne skumji, ne priecīgi. Varbūt tā arī ir jādzīvo.