Bet uz salas bija labi, kaut īsti izbaudāma tikai viena diena, abas pārējās ceļā. Jūnija skumjas, protams, arī, kā nu bez tām. Bet varbūt tas ir alkohols manī vai miega trūkums. Diemžēl atkal tās atsauces uz pagātni. Četri no mums esam tur pabijuši pirms astoņiem gadiem. Šoreiz līdzi bija arī abi mūsu bērni, no kuriem toreiz viens maziņš bija palicis mājās un otrs tad vispār vēl nebija pie mums. Es uzkāpu tornī, kurā ieeja caur pazemi, un no kura toreiz tik ļoti baidījos.
Vispār, brauciens ir izdevies, ja trīs nogurdinošu dienu vidū ir tie daži mirkļi, kuros gribas palikt. Kā kad sēžam satupuši uz akmeņiem, ir vēlas pēcpusdienas saule un jūra laistās, ir vējš, bet paciešams, ir salas gals, viļņi, neskaitāmas puķes uz akmeņiem, mēs kaut ko parunājamies draudzīgi un vienkārši, ir brīva un atslābināta sajūta. Basas kājas un daudz svaiguma.
Doma par to, ka īstenībā tādi mirkļi ir visbūtiskākie, lai ar ko tu dzīvē nodarbojies. Mežā nav svarīgi, kur tu strādā un kā veido karjeru, nav svarīgi, vai tu realizē savus talantus, vai spēj ieņemt vai iznēsāt bērnu, vai tu pīpē zāli un vai tev ir bijusi žultspūšļa operācija. Un kas man patīk vislabāk, nav svarīgi, kā izskaties, vari aizmirst savu seju un tikai elpot.