tikko skatījos Ingusa bildes draugiem.lv, viņam jauna galerija. Ir cilvēks, kurš ar gadiem tā arī nemainās. Pamanīdama, ka viņa ir 26- nesapratu šo savādo nesakritību. Viņam taču dz.diena ir vienā dienā ar Annu-20.12. un arī vecums līdz šim bija sakritis. Savādi, ka viņš kkā apmānījis dabu un kļuvis par gadu vecāks nekā Anna. Un viņam jau ir kāda~ milionā draudzene nomainījusies. Bet kura gan viņu var tik ilgi paciest, šo narcistu?! Un vispār-viņš ir tik ļoti Dace Baldišēvica, ka es vnk labāk pieveru acis un pārslēdzu kanālu savā monitorā.
šodien kāda černā diena. Atkal bija tāda reiboņa un roku trīce, kkā vēmies nāca un griezās pasaulīte. Pēc laika, kad bijām mazliet pasēdējušas Dominā, man kkā parādījās sajēga. Pēc tam atkal kkur aizplūda.

Cik labi, ka šīs nolādētās dienas ir skaitītas.
un es tā padomāju.. 45 gadījumā jau nav par daudz? Mēs taču varam vēl kko mainīt un iejaukties tajā, vai ne? apstādināt dabisko viļņa slīdēšanas ritmu un atjēgties, ka mums nemaz to nevajag, vai ne? Zini, vispār man gribētos, lai Bebsis pasaka, ka nē, ka ir jārada cita izeja, izvēle! Man tomēr tajā kkas nepatika- nav īstais laiks un darbarīgs. Un punkts. Un tas viss tik černīgi nogurdina, jopcik!

Un par projektu, runājot. .mums ir jāsāk kko darīt.

Un kur paliek tas viss, ko es apēdu?! Jej bogu- nu es tak visu laiku ēdu tos mēslus visus, bet paliek resnas tik ciskas un puncis aug!

"čau! es gribu mājās!" -kliedz mana miesa, gars un bezspēcība, sievišķība un pārgurums, neizpratne, bailes.. Es.

es neko ensaprotu un pat necenšos saprast, es pat nespēju padusmoties vai apvainoties, nolaist rokas vai pacelt kājas. Tikai ļaut karstajam kakao malkam noslīdēt pa barības vadu. Tas vismaz mani vēl silda.
un es pat šajā mirklī nespēju izjust greizsirdību.

Kā man trūkst? zini, šajā brīdī ir tā, ka man trūkst tik ļoti pārāk daudz, lai es varētu apgalvot, ka trūkst viss, visa. Un tas tajā pašā mirklī nozīmē, ka man netrūkst nekā un ka man ir vienalga.

gluži tāpat kā mani tik bieži pārņem miesīga labsajūta. Tu esi izbaudījis tagad kkad- kā bērnībā, kad bija tās labsajūta,s ka Tev nekas nerīvē, nespiež, kad Tev nav par karstu vai par aukstu, kad Tev ir tik labi, lai gan patiesībā parasti nav tik labi, utt. Un tā sajūta ir tik kolosāla. Es biju aizmirsusi kā ir- justies labi. Un tajos mirkļos man vēl vairāk ir pilnīga imunitāte pret negācijām. Un Tu vari šaut pret mani savus morālos audzējus, bet mana bufersistēma būs spēcīgāka savas vienaldzības dēļ. Pirms Tavi anafilaktiskie šoka stresori sasniegs manas ganglijas- kairinātāji zaudē spēju ietekmēt un prevalēt pār manām organiskajām patoloģijām. Tāpēc iepūt man un atmet savus pūliņus mani sapūdēt!

bāc, tā tas bebsis tās brilles vēl aizvien nav salīmējis. Nē, bebsis jau neklausa manam piedāvājumam, ka nopirktu, nu kaut uzdāvinātu dz.dienā, ja ne savādāk- jaunas brilles vai lēcas. nē, viņš jau labāk staigās ar ieplīsušām un no skrāpētām, bez deguna mīkstumiem palikušās brilles, kuras arī ir Bebsim sen jau par vāju.. nē, bebsis jau mani nepaklausīs!
Un man tik un tā patīk bebša jaunais zilais džemperis.


un zini ko? Man priekš sevis ir žēl nopirkt pat padusu zīmuli, kurš sen jau ir beidzies! :D

un vienu dien man zvanīja darbā telefons un noritēja raita runa. Man patika un patīk vēl aizvien. Tā ir mūsu dzīvesskola. Zini, ja es nebūtu bijusi ciemos, tad es nezinu vai būtu spējusi izmainīties, lai viss pamainītos uz labu. Man bija vajadzīgs šis morālais atbalsts un prāta sakārtošana. Un, protams, ka nekas vairs nebūs tā kā bija agrāk vai kādreiz varēja būt. Reizēm mums ir nepieciešams kāds, kurš atver mums acis un paskaidro, ko redz viņš- neitrālais. Un tas lai paliek pie manis, ko viņš man nozīmē.
Viņš nozīmē man vienlaicīgi daudz, cik tajā pašā mirklī tukšu vietu. Tas nozīmē- augstākā mēra cieņu, pret cilvēku, kurš manā dzīvē spēlējis tikai vienu lomu (un šoreiz tā ir izpalīdzīgā balsta un pleca loma. Mēs reizēm ,arī tie paši stabilākie, mēdzam krist no tā bluķa, kas spēj izlikties stabilāks par stabilu. Un tad mums jāizvēlas un jāsaprot, kurš, kad un kāpēc īstajā brīdī mums jāpieņem kā pagaidu mugurkauls. Kad paša mugurkauls kā pērlīšu virkne ir sabiris zem apvāršņa, pārklājot sirds iedomu pasaulīti krāsainām asaru lāsēm, kuras izdodas tik prasmīgi noslēpt. Viņš palīdzēja salasīt manas krellītes.)
Un starp mums nekas nav bijis. Viņš bija mans labākais draugs un uzticamākais draugs. Mums nekā vairāk pat nespētu būt. Viņš reizēm man piezvana un pasaka, ka viņam manis trūkst. Bet es nezinu vai būtu godīgi melot, ka man viņa netrūkst. Bet ne jau kā Tu to tagad saprati. Man viņa pietrūkst kā pērlīšu lasītāja. Jo reizēm mans mugurkauls atkal mēdz iešķiebties. Zini, es laikam esmu tam tikusi pāri. Un, man lieikas, ka tas ir tikai piedodami un saprotami. Un viņš saka, ka esot ļoti priecīgs par to, ka nu man iet labi. Un zini, es tam pat ticu, jo viņš ir labs cilvēks un patiešām labs draugs. Bet viņš nav ikdienas draugs. Un viņš vairākas reizes man teicis, ka esmu viņam labākā draudzene. Es zinu viņa noslēpumus, bet viņš pāris manus. Tas, iespējams, tāpēc, ka esmu meitene no Silmačiem un viņš to zina. Es taču jutu, ka viņš tam kkā noticēja tomēr.

nu jā, un mums ar bebsi viss izdodas un mums vēl ir daudz laika. Mēs jau nekur nesteidzamies un turamies!
Ja vien kāds būtu mīļāks, maigāks, pieskarošāks, saprotošāks, ieinteresētāks, utt. - bet tas vēl ilgi, ilgi būs jāgaida, jo bebsis ir noguris. Es jau nē- nekad un nevienam! Vai ne? Bet nu- man jābūt spēcīgai un izturīgai, lokanai un atsperīgai. Pagaidām es vēl tevi balstu, trakais. Nesatraucies! Bet reizēm Tu tomēr atļaujies par daudz.. ir īpaši, ja viss sākas ar: "zajebaļi jau.." kas liecina, ka turpmākās ~ 2 h nebūs iespējams neklausīties riebeklībās un zaimos, agresijās un roku pacelšanās.. bet no rītiem vienmēr izskatās, ka neatceries, ko iepriekšējā vakarā esi atļāvies sarunāt. Un es izturos tāpat, neskatoties uz to, ka no rītiem vēl ilgi prātā atkārtojas Tevis izteiktie vārdi, apvainojumi, riebeklības un rupjības. Tev patīk mani aizvainot un pazemot. Tev patīk izgāzt dusmas pār mani un sajusties varenākam, kad Tu man pavēli un fiziski iespaido, kad piedraudi man sist un bļaujot nospļaudi manu seju. Un trakākais ir tas, ka tajos brīžos es kļūstu tik mierīga. Un kad Tu tik histēriski bļauj (kas vispār ir ļoti labi, jo Tu neesi vēl izrādījis savas emocijas un dusmas nekad tā- arī progress ;) ), tad manī iestājas kkāds pārpārēm pilnīgs mires un es pat nespēju sadirdēt savus sirdspukstus. Un vēl- es nejūtu Tevi un man ieslēdzas milzīga mūra sajūta ap sevi, liekot gribēt tikai vienu- lai Tu izlādējeisun vāries, kamēr Tev paliek vieglāk- kā jau vienmēr.. kad esi iztukšojis savu agresijas un dusmu lādi. Un visbiežāk, es tad lielāko daļu no tevis teiktā esmu iemācījusies vairs nesadzirdēt. Savādāk sirsniņa sāpētu vēl vairāk.
Un reizēm Tu parādi arī to, ka tomēr Tu neesi tik ļoti mainījies, kā mēģini man parādīt. Bet tomēr- Tu esi malacis un man ir prieks, ka esi mainījeis un esi dzīvs. Ka Tev ir tomēr dzīva arī spēja mācīties un attīstīties savu emociju un sajūtu izrādīšanā. Tu, protams, esi vēl amatieris tajā un tāpč Tu vēl neproti to kontrolēt, taču.. es gaidu vēl jo vairāk Tevi nākotnē, kā gaidīju tevi pagātnē. Un tāpēc esmu ar Tevi tagadnē.

Un vispār, es mīlu Tevi.

Un es eju gulēt, jo man rīt uz darbu un man ir smags pārgurums.
Beidz dusmoties un no mierinies! Parādi man labāk krāniņu! Un sabučo mani!
arlabunakti.