Mūzika: | premananda & turkantam - om namah shivay |
Lai karotu nav vajadzīgs liels augums un spēks, bet tikai šaujamais - tādēļ šeit karadarbībā lielākoties tiek iesaistīti bērni, sākot jau no aptuveni 5 gadu vecuma. Ierocis ir viņu māte, viņu labākais draugs, un viņiem ir tā izskalota galva, ka tā sāk sāpēt, ja tie redz pārāk maz asiņu. Katrs trešais nolaupītais un karā iesaistītais bērns ir meitene - tās vienlaikus kļūst par kaujinieku seksa verdzenēm. "Africa's Friendliest Country" - tā par šo valsti pašā Āfrikas sirdī izsakās visituganda.com. Par valsti, kurā jau ~ 20 gadus noris civilkarš(cik gan karš vispār var būt civils?), kura galvenie bandinieki ir tieši bērni. Par to ir filma Invisible Children(nejaukt ar All The Invisible Children, ko šobrīd izrāda KinoRīga). Un tie mazie ārzemju notikumu slejas rakstiņi avizē 'Diena" man šķiet vienīgie gana lielie, dēļ kuriem to no darbadienu rītiem ir vērts pārlapot. Tas gan nenozīmē, ka redzu tikai slikto. Vispārējās nozīmības subjekcija ir tā, kas dominē manu duālismu. Ieslīgšana tumsonībā raisa nespēju uzņemties atbilldību. Nebāzīsim galvu šīs tik mazās pasaules smiltīs un palīdzēsim vismaz sev. Līdzjūtība - tā nav plika skumšana līdz(nemaz nerunājot par ieslīgšanu pašdrūmībā), bet gan dziļa sapratne. Un, manuprāt, tikai līdzjūtība, nevis cīņa par labo(kas nozīmē nebeidzamo cīņu katram par kautko savu) var nodrošināt cilvēces izdzīvošanu/uzplaukumu. Savukārt sajūtot barjeru neesamību starp sevi VS citiem un idealizācijas idejai pieliktās enerģijas liektēriņu pazūd vēlme censties visu kontrolēt un parādās tieša atbildība pašam par sevi un savu individuālo darbību.