Es iepazinos ar Rafaelu kādā bārā. Es sēdēju pie letes un malkoju kokteili. Viņš sēdēja pie galdiņa pustumsā, mēs saskatījāmies. Man bija vienalga (viss tobrīd). Viņš pienāca un piedāvāja izmaksāt dzērienu. Es sacīju, kāda starpība, mēs varam braukt pie tevis uzreiz. Nav nekādas vajadzības vēl kādu pusstundu izlikties, ka tas nav viss, kas mūs interesē, un uzturēt sarunu, kas mums vienaldzīga. Labi, viņš atbildēja un pasniedza man roku.

Mēs braucām taksometrā cauri pilsētai naktī, cauri skumjai pilsētai. Mēs klusējām un atsvešināti skatījāmies katrs pa savu mašīnas logu. Ielu apgaismojums vijās viņa tumšajos matos, kā čūskas- es nodomāju.

Viņš piespieda mani pie sienas un nobrauca ar pirkstu galiem pār manu vaigu. Viņš iespieda savu celi man starp kājām. Es ieelpoju viņa smaržu. Tumšu, noslēpumainu smaržu. Tā varētu smaržot mežs. Sens, dziļš, ēnās iegrimis mežs. Uz brīdi mani pārsteidza tas, ka esmu te, patreiz. Ka esmu pa īstam iekšā šajā tagadnē un kopā ar viņu. Uz brīdi mani pārsteidza īstenības īstums. Un tas, cik viegli tas bija iestājies. Manā dzīvē vēl nekad nekas nebija iestājies tik viegli.