"lielā" vakara doma
..njā me te bik pabraukāja atmiņu kalnoz(kaut kā nelaimīgā vai laimīgā kārtā, kā nu kuram) un secināja,ka vien lieta tā kā nesaprotama, nez, moš' duma uz pavasari esmu palikusi, kaut gan..vispār diez vai.
kaut kā nav man līdz šim "aizgājis" kāpēc cilvēkiem ir tāds niķis pamest otru neko nepasakot, vienkārši pazust it kā būtu uznācis saules aptumsums jeb drīzāk tas ir prāta aptumsums?? (nee nu. neviens jau nav enģelis zemes virsū..)
un tomēr..tas ir tāds kā drosmes trūkums..nepateikt acīs skatoties vai arī uzskats, ka tā vienkārši būs labāk? Tikai kam? ne jau nu tam, ko atstāj.
Jā, tas man ir palicis neskaidrs, jo manam ex..jau redz neienāca prātā kaut ko paskaidrot..kaut vai virspusēji. Drīzāk paņemt šķēres un pārgriezt attiecības. Nē, visu- zvanus, sarunas..brīnums, ka nenomaina vēl savu vārdu un dzimumu!! Laikam tā bija savdabīga dāvana dzimšanas dienā.(Interesanti, ko gan darītu bērns, ja viņam pārgrieztu nabassaiti vēl esot mammas puncī. Īpaši laimīgs jau nu noteikti nejustos).
hmm..dīvaina ir šī pasaule tomēr..