es paņēmu karoti, zupā divas mārciņas sasmalcināta bazilika. nospiedu play mūzikas atskaņotājam un devos iekšā mežā dzīv vārnām pēdas. norūdīt sirdsapziņu un dedzināt pērnos kaļķus. trešajā pārgājiena stundā iedomājos piezvanīt uz mājām un paziņot, ka picu nebiju spējīgs sagādāt, jo veikalam bija inventarizācija un nekādi mēģinājumi nopirkt picu bez kases čeka nedeva redzultātus. bezsirdīgā pārdevēja bija nodarbināta vienīgi ar domām par  savas mājsaimniecības pienācīgu apgādāšanu ar pārtikas produktiem, sitlumenerģiju un sirds gaišumu. es tātad brienu pa sniegu un redzu muzikālo uzvedumu, nekur citur kā meža vidū, meža, kurā nekad neviena  gandrīz nav.  vieglprātībai nav attaisnojuma un to jums pateiks jebkurš snkolnieks, ja aiziesiet uz mūsu pagasta vidusskolu. skolotāju liktenis ir akmenī kalts, jebkurā akmenī, kuru izskalojusi Baltijas jūra un kurš iespējams savā mūžā ir pabijis kādā no Skandināvijas ostām. mūzika skan.