Jā, un vēl taču piedzīvojums no rīta. Ceļā uz mājām mani uzrunāja iereibis, bet samērā laba paskata vīrietis. Kā jau gana daudz uzklausījusi Diānas bēdu stāstus par dzērājiem, kas uzplijas ar visādiem nelabiem piedāvājumiem, es nelaidu ļekas vaļā tikai divu iemeslu dēļ - pirmais bija jau minētās vizuālās kvalitātes, otrais bija azotē ielikta vārna. Tā un tā - esot ieraudzījis putnu un devies pie tuvējiem veterināriem (pēc žesta klīnikas virzienā nopratu, ka runa ir par pretīgo miesnieku kantori, kas savulaik nobendēja manu kaķeni), bet tur ticis atšūts un saņēmis lapiņu ar trim adresēm, kurās vērsties pēc palīdzības. Pēc tam, kad biju atbilstoši savām krievu sarunvalodas zināšanām nodirektējusi šo personu uz Kurzemes prospekta pusi, viņš ielūkojās man acīs un pavisam atklāti atzina, ka esot, protams, piedzēries, bet putns mirst, un viņš to tā neatstāšot un gribot palīdzēt.
Ko lai saka, skaista epizode, kas saviļņoja sirdi un lika aizdomāties par to, kas nu kuram svarīgs. Gan jau šo cilvēku mājās kā Dostojevska Marmeladovu gaida nikna, nogurusi un varbūt pat izbadējusies sieva, no kuras perspektīvas kaut kādas vārnas glābšanas operācija ir pilnīgs sviests. Bet es personīgi esmu tikai puteklis, un mana vērtība uz cilvēku sugas fona ir proporcionāli tikpat maznozīmīga kā viena vārna no savstarpēji identiski pelēkmelna bara piemājas bērza zaros.