māsai puncī tā mazā, kurai par godu mūsu mammai tiks dots ivonnas vārds, tā nu mēs ar to māsu izklaidējamies -es viņu sapucēju un izvelku no mājas un vedu tautiņās. tā mēs abas ejam un smejamies, un ir vienalga, kurš kuram kādreiz ir ņēmis nost bārbijas vai šļakstījis ūdeni virsū- tāda kā ļoti labu draudzeņu padarīšana.
māsas draugs mani par sīko vai ieviņu sauc, un popkornus taisa, viņš reizēm runā tajā smieklīgajā mazsalaciešu izloksnē, kad saka "kas i, ko dar".
krusttēvs jokus bārsta un smīdina, sauc remontierus un skrūvierus,tāds ļoti dzīvesgudrs viņš, pīpēt atsācis, bet te jau laikam tikai suns nepīpē.
mammā ir un paliek mammā, ar raksturu, bet tāds mums te visiem.
brāli arī vienumēr ir gribējies, bet tie vīrieši varbūt arī tāpat apkārt ir pietiekami.
un suns, kaut arī dīvains, tomēr ir foršs.

tāda maza ģimenes idille sanāk.

bet tētis man sapņos rādās, smaida un skatās uz mani ar savām domīgajām acīm, kurās vairs nav tas lielais nogurums.