tagad iet gulēt, savu stundu slaucīt asaru pūļus segā un klausīties visīstāko pinkšķu mūziku.
kaut kāda spēka man nemaz vairs nav, bet - jo vairāk - netieku skaidrībā, kas mani Tevī vēl pievelk. Nekā taču nav. Bet.. gribot nelaužas prom. trešdien atdevu dienu sev, un aizbraucu pie jūriņas, lai izpūš visas domas ārā. protams, nekas no tā īsti nesanāca, jo kur gan citur, ja ne pie jūras Tevi varēja gaidīt. Vasarā iebridi jūrā - esi pieskāries ūdenim, tātad šis signāls aizies arī līdz Tavam okeānam, Tavam līcim. Tā bija. Savienojuma līnija.
Man bija bail pieskarties ūdenim, tikai noraudzījos. Nebija mierīgs, tāpat kā vējš. Piesēdos uz soliņa, pēc ilga pārtraukuma mēģināju ko pierakstīt sarkanajā kladītē. Jā, pat iznāca. Tā ļoti racionāli. Izskaitļoju, kas, kā, un kāpēc nulles līmenī. Izskaitļoju, ka jebkāda šībrīža čīkstēšana ir absolūti lieka, tā tikai vēl vairāk sevi velku atpakaļ. Nu un? Lai taču sāp! Man riebtos pārlasīt, ko tur sarakstīju. Tā neesmu es. Kā nesen lasīju kādā intervijā, tad mīlestību nevajag dalīt. Tā jāreizina. Lai nu kā, bet kaut kādā formātā pavisam noteikti Tevi ļoti mīlu.
tūlīt plīsīs kakls, tur kamolu kumšķi iesprūduši.
Gribu atpakaļ, vakarā izkāpt Tavā pieturā, drebelīgu sirdi brist pa meža taciņu, apzināties, ka Tu turpat aiz muguras ej, vienā rokā spīdini man aifona balto ekrānu, lai neaizķeros aiz kādas saknes, otrā rokā - Marlboro.
kā vēlētos.
meitene, neesi muļķe. atceries, ka nedrīksti ne skaņu iepīkstēties. Tu klusē, klusēsi. Aizmirsti. Lūdzu aizmirsti..