Saaukstēšanās... Acis sūrst, bet tas varbūt vēl no tām ziepēm, ko no rīta dušā salaidu acīs. Karstā, ilgā dušā ar intensīvu matu un sejas beršanu, pēc tam matu žāvēšanu ar fēnu, kas protams aizņēma visu manu dārgo rīta laiku, un brokastis kā tādas tika atmestas. Tikai tēja remdena un ielieta kuņģī vienā malkā. Kāda vella pēc man vispār uz tām 2 sūda konsultācijām neģēlīgā agrumā vajadzēja vilkties, cik stulba aizgāju, tik stulba arī atnācu. Rokas un pleci sāp, rakstīšana uz tastatūras kļūst visai mokoša. Rīklesgals iekaisis, no visa, ko mēģināšu apēst, tur noteikti pielips kaut kāda daļa, tā pretīgākā. Galvassāpes svārstās. Te ir, te nav. Un ir mežonīgi auksti. Tā, kā pa lielajiem asinsvadiem plūstu atdzesēts etilēnglikols nevis silts sālsūdens. Vissliktākais ir tas aukstums. Gribas lai mani apskauj un sasilda. Vai vismaz ļauj piespiesties pie sāniem un satvert roku. Kāds, kam ir pietiekama masa, un tāds neliels siltuma zudumiņš jau neko nenozīmē. No kura var droši nopumpēt enerģijas drusku, kādus pāris milionus džoulu, un kuram tas netraucē. Savādāk vienīgais draugs ir iebiezināts piens ar cukuru, tam to džoulu nav žēl, bet viņam ir jāiet pakaļ uz veici. un tas ir ārā, un ārā ir auksts. UN CIK VAR SLĪCINĀT VIENTULĪBU IEBIEZINĀTĀ PIENĀ? Anna ir jauka, bet viņu apskaut ir kā apskaut sausu salmiņu, viņai pašai to džoulu trūkst droši vien vēl vairāk nekā man. Un es nevaru palīdzēt. Es gribu sev bateriju. Kādu, kuram pietiek spēka un siltuma, un vel priekš manis pāri paliek. Ir egoistiski, bet es jau negribu kādu apzagt vai izpumpēt, man vienkārši patlaban vēl nav ko dot pretī. Nav man lieku džoulu nekādā formā. Tukša un auksta sajūta, es esmu spējīga tikai ņemt. Bet es zinu, ir tak cilvēki kam paliek pāri, vai tad nevarētu padalīties, nu tikai kādu reizīti, nekas jau nenotiktu. Viņam. Un es būtu laimīgāka.

A varbūt šie ir tikai saaukstēšanās sākuma murgi...

Nu bet ja nu kādam ir tie liekie džouli, tad padalieties ja ne ar mani vai Annu, tad vismaz ar kādu padalieties, lūūūūdzu!