Mumbaja :
Traka, nogurdinoša pilsēta, bet ari man neizprotamā veidā pievilcīga. Zaļāka, drusku tiraka par Deli, un tirgotaji un ubagi gandrīz nav uzmācīgi. Satriecoša koloniālisma laika arhitektūra, bet vajadzīga ārkārtīgi dzīva iztēle, lai ieraudzitu šo pilsētu tās kādreizējā spožumā un bagatībā, tik ārkārtīgi nolaists viss ir faktiski kaut kādos nieka simts gados. Drupas, grausti, sadrupusas kolonnas. Nekādi nespēju saprast, kā indiešos sadzīvo diezgan liela personīgās higiēnas prasība (mūžīgā drēbju mazgāšana, dibena mazgāšana) un pilnīga nevērība pret to ārprāta miskasti, kurā noris viņu sociālā dzīve. Vakar izstaigājām kājām viesnīcas apkārtni, bet vakarā, lai cik pieredzējusi un rūdīta esmu uz tādiem jociņiem, tomēr atkal iekritām vulgaris taksista "laupītāja" nagos - visuzbāzīgākā suga, kas ved nevis turp, kur tu prasi, bet uz "saviem" veikaliņiem, kas viņiem maksā komisiju. Nācās nopirkt daźus neglītus un dārgus t- kreklus Antonam (mums izklāja priekšā kadu simtu). Labi, ka tik vien, ka ne kašmiras šalles vai paklājus. Indijā tiešām cilvēku netrūkst, mūs apkalpoja 16 vīrieši, bet mazā aptiekā, kur iegājām, aiz letes rosījās 8. Vakarā grasījāmies iet kaut kur paēst (man šie ieraksti nav hronoloģiskā secībā), bet kāda viesnīcas darbiniece liftā mūs pēkšņo uzaicināja uz partiju viesnicas terase. Tas bija loti interesantu, jo faktiski tas bija kaut kada viena viesnicas departamenta ieksejas svinibas! Tadi ka "razas svetki", ar simbolisku razas (dazadu riekstu un graudu) dedzinasanu, bungam un dejam ap "ugunskuru". Izskatijas, ka mes un vel divi baltie viesu pari no sis milzigas viesnicas - pilnigi nejausi izveleti - kalpojam par tādām kā karpas zvīņām maciņā vecgada vakarā - tā teikt, lai netrūkst viesnicai viesu. Labā lieta bija tā, ka dzintoniks pa brīvu, un ko gan citu dzersi Mumbajā, ja ne Bombejas Safīru! Un arī riktīgi daudz un dažādu neiedomājami garšīgu indiešu uzkodu. Tā nu ne uz kādu restorānu vairs nedevāmies un tikai ar lielu gribasspēku piespiedām sevi aiziet no šīs ballītes, citādi likās, ka tas varētu beigties 4os no rīta kādā naktsklubā ietusējot ar jau krietni iesilušo indiešu stafu. Bet nu mums bērns, un tā. Numurā mūs gaidīja pārsteigums. Biju nodevusi laundrijā pāris savas blūzes un klāt nez kā piemetusi arī vienas Antona pavalkātas, nesvaigas apenītes un izdilušas zeķītes. Bet - veļa paliek veļa - un viesnīcas reglaments ir stingrs: blūzes bija iekārtad skapī, bet uz gultas stāvēja grezna melnas ādas kaste, kurā, iepakotas zīdpapīrā, Antona apenes un zeķes, rūpīgi izgludinātas, protams.
Gulejām kā susliki, pamodamies tikai 11os un devāmies uz pilsētu ēst indiešu lenču "thali" - indiešiem tā ir galvenā ēdienreize. Laimējās ar vietu, ko parādīja taksometra šoferis - divi stāvi, viss pilns ar vietējiem. Lieliski tandoori ( veselas vistas kājiņas, jēra gabaliņi) un "byrianis" - tas ir persiešu un irāņu ēdiens, rīsi tādā kā ka sacepumā ar garšvielām, saknēm, gaļu vai sieru. Tas bija pirmais eksperiments ar mūsu vēderiem. Dzērām gan tikai pudelētu ūdeni, lai gan labprāt būtu izvēlējusies lassi. Nekas, visam savs laiks, pagaidām jūtamies labi. Tad izbraucām 4 stundu tūrē pa pilsētu. Nu, iespaidigi. Bijām arī Gandija memoriālajā majā - man ļoti patika stendiņš i"evolution of Gandia's clothes" , kur fotogrāfijās redzams, nu ļoti smieklīgi, kā no normāli gerbta indieša viņš pamazām nonāk līdz gurnautam. Vislielakais šoks - Mumbajas brivdabas veļas mazgātuve, kilometriem plaša, kur strādā ap 1000 cilvēku un duļķainos, cementetos kanālos, paši stāvot līdx gurniem ūdenī, mazga (dauza un berž pret akmeni) visas pilsētad veļu, ari no viesnīcām un hospitāļiem. Vakaros var redzēt rikšas ar milzīgiem pilsētas veļas saiņiem tādos kā garos ratos. Veļa tiek sašķirota pa krāsām un nevis pēc piederībad, un Dievs vien zin, kā viņi to pēc tam atšķiro atpakaļ. Dīvainākais, ka Indijā viss baltais ir patiešām balts, ko man nekadi neizdodas panākt ne ar kādiem vanishiem un veļas mašinam. Jā kaut kas lidzvertigs iespaidu ziņā bija vēl Mumbajas zvejas osta, kur sievietes kaltē zivis burtiski starp atkritumiem. Sīkas Garneles vienkārši tiek izbērts zemē, puteklos. Prasījām gidam, kādai vajadzībai - izrādās - tik tiešām pārtikai. Nekad vairs neēdīšu neko, kā sasrāvā ir kaltētas garneles. Starp citu, tur aizliegts fotografet.
Redzējām arī to Mumbajas miljardiera 25 stāvu privātmājiņu.
Vakara laikam iesim paēst vienā eiropeiskā vietā. Bet tas aprakstīts manā iepriekšējā ierakstā.
Un pietiek Mumbajas, rit uz Goa.
Stulbi, nevaru aizmigt, bet pec 4. Stundām jau jāceļas.
Traka, nogurdinoša pilsēta, bet ari man neizprotamā veidā pievilcīga. Zaļāka, drusku tiraka par Deli, un tirgotaji un ubagi gandrīz nav uzmācīgi. Satriecoša koloniālisma laika arhitektūra, bet vajadzīga ārkārtīgi dzīva iztēle, lai ieraudzitu šo pilsētu tās kādreizējā spožumā un bagatībā, tik ārkārtīgi nolaists viss ir faktiski kaut kādos nieka simts gados. Drupas, grausti, sadrupusas kolonnas. Nekādi nespēju saprast, kā indiešos sadzīvo diezgan liela personīgās higiēnas prasība (mūžīgā drēbju mazgāšana, dibena mazgāšana) un pilnīga nevērība pret to ārprāta miskasti, kurā noris viņu sociālā dzīve. Vakar izstaigājām kājām viesnīcas apkārtni, bet vakarā, lai cik pieredzējusi un rūdīta esmu uz tādiem jociņiem, tomēr atkal iekritām vulgaris taksista "laupītāja" nagos - visuzbāzīgākā suga, kas ved nevis turp, kur tu prasi, bet uz "saviem" veikaliņiem, kas viņiem maksā komisiju. Nācās nopirkt daźus neglītus un dārgus t- kreklus Antonam (mums izklāja priekšā kadu simtu). Labi, ka tik vien, ka ne kašmiras šalles vai paklājus. Indijā tiešām cilvēku netrūkst, mūs apkalpoja 16 vīrieši, bet mazā aptiekā, kur iegājām, aiz letes rosījās 8. Vakarā grasījāmies iet kaut kur paēst (man šie ieraksti nav hronoloģiskā secībā), bet kāda viesnīcas darbiniece liftā mūs pēkšņo uzaicināja uz partiju viesnicas terase. Tas bija loti interesantu, jo faktiski tas bija kaut kada viena viesnicas departamenta ieksejas svinibas! Tadi ka "razas svetki", ar simbolisku razas (dazadu riekstu un graudu) dedzinasanu, bungam un dejam ap "ugunskuru". Izskatijas, ka mes un vel divi baltie viesu pari no sis milzigas viesnicas - pilnigi nejausi izveleti - kalpojam par tādām kā karpas zvīņām maciņā vecgada vakarā - tā teikt, lai netrūkst viesnicai viesu. Labā lieta bija tā, ka dzintoniks pa brīvu, un ko gan citu dzersi Mumbajā, ja ne Bombejas Safīru! Un arī riktīgi daudz un dažādu neiedomājami garšīgu indiešu uzkodu. Tā nu ne uz kādu restorānu vairs nedevāmies un tikai ar lielu gribasspēku piespiedām sevi aiziet no šīs ballītes, citādi likās, ka tas varētu beigties 4os no rīta kādā naktsklubā ietusējot ar jau krietni iesilušo indiešu stafu. Bet nu mums bērns, un tā. Numurā mūs gaidīja pārsteigums. Biju nodevusi laundrijā pāris savas blūzes un klāt nez kā piemetusi arī vienas Antona pavalkātas, nesvaigas apenītes un izdilušas zeķītes. Bet - veļa paliek veļa - un viesnīcas reglaments ir stingrs: blūzes bija iekārtad skapī, bet uz gultas stāvēja grezna melnas ādas kaste, kurā, iepakotas zīdpapīrā, Antona apenes un zeķes, rūpīgi izgludinātas, protams.
Gulejām kā susliki, pamodamies tikai 11os un devāmies uz pilsētu ēst indiešu lenču "thali" - indiešiem tā ir galvenā ēdienreize. Laimējās ar vietu, ko parādīja taksometra šoferis - divi stāvi, viss pilns ar vietējiem. Lieliski tandoori ( veselas vistas kājiņas, jēra gabaliņi) un "byrianis" - tas ir persiešu un irāņu ēdiens, rīsi tādā kā ka sacepumā ar garšvielām, saknēm, gaļu vai sieru. Tas bija pirmais eksperiments ar mūsu vēderiem. Dzērām gan tikai pudelētu ūdeni, lai gan labprāt būtu izvēlējusies lassi. Nekas, visam savs laiks, pagaidām jūtamies labi. Tad izbraucām 4 stundu tūrē pa pilsētu. Nu, iespaidigi. Bijām arī Gandija memoriālajā majā - man ļoti patika stendiņš i"evolution of Gandia's clothes" , kur fotogrāfijās redzams, nu ļoti smieklīgi, kā no normāli gerbta indieša viņš pamazām nonāk līdz gurnautam. Vislielakais šoks - Mumbajas brivdabas veļas mazgātuve, kilometriem plaša, kur strādā ap 1000 cilvēku un duļķainos, cementetos kanālos, paši stāvot līdx gurniem ūdenī, mazga (dauza un berž pret akmeni) visas pilsētad veļu, ari no viesnīcām un hospitāļiem. Vakaros var redzēt rikšas ar milzīgiem pilsētas veļas saiņiem tādos kā garos ratos. Veļa tiek sašķirota pa krāsām un nevis pēc piederībad, un Dievs vien zin, kā viņi to pēc tam atšķiro atpakaļ. Dīvainākais, ka Indijā viss baltais ir patiešām balts, ko man nekadi neizdodas panākt ne ar kādiem vanishiem un veļas mašinam. Jā kaut kas lidzvertigs iespaidu ziņā bija vēl Mumbajas zvejas osta, kur sievietes kaltē zivis burtiski starp atkritumiem. Sīkas Garneles vienkārši tiek izbērts zemē, puteklos. Prasījām gidam, kādai vajadzībai - izrādās - tik tiešām pārtikai. Nekad vairs neēdīšu neko, kā sasrāvā ir kaltētas garneles. Starp citu, tur aizliegts fotografet.
Redzējām arī to Mumbajas miljardiera 25 stāvu privātmājiņu.
Vakara laikam iesim paēst vienā eiropeiskā vietā. Bet tas aprakstīts manā iepriekšējā ierakstā.
Un pietiek Mumbajas, rit uz Goa.
Stulbi, nevaru aizmigt, bet pec 4. Stundām jau jāceļas.
Comments
Goa tieši šobrīd slaistās divi mani paziņas, tā ka latviešu tur tagad būs ka biezs :-)
(Reply to this) (Thread)
|
un krievu arī, pirms livejournal ar bildēm no Goa
(Reply to this) (Parent)
Ai, tur tomēr laiks jātērē, pie tam mēs jau kopš pāris mēnešiem pēc pavārgrāmatām praktizējam šito.
(Reply to this) (Parent)