un tad es sapratu, ka man to visu vairs nevajag.
un tad es sajutu, ka esmu stāvu augstāk pa šo 1,5 gadu pakāpusies.
-----------------------
un es domāju, kāpēc gan, lai es turpinātu vilcināt sevi? Es taču arī gribu tik daudzas lietas un tik daudz ko vispār. Un es taču arī esmu pārāk jauna. Un arī man taču visa dzīve vēl priekšā. Un arī es varu atrast daudz ko labu. Un arī es esmu nogurusi. Un arī man ir apriebies. Un arī es gribu patrakot.
Un cik no tām visām lietām man tik tiešām vajag, un cik no tām visām lietām mani tik tiešām interesē, ja nākas tās sākt piekopt?! Galvenā un svarīgākā, īpašākā lieta no tām paliek nemainīga, tā ppilda visas vajadzības-interesi, vēlmi, manu iegribu, manu laimi, trakumu, kaislību, aizraušanos, utt. un tā ir mīlestība.
un kad es pārklausījusies "nezinu vai mīlu"-tas iesēžas galvā un es pamazām sāku vairs nezināt. Un pamazām arī man vairs negribas pieskarties. Un arī man pamazām vairs nav intereses. Un arī man daudz kas pamazām zūd no tā visa, tik tāpēc, ka nesaņemu atbildi. Un arī man var iestāties vienaldzība un nevajadzības sajūta,utt., ja man to izrāda tas, kuru man visas sajūtas rāda un pievelk pretēji.
-----------------------
un tad es saprotu, ka es vairs nezinu kā būs un man arī vairs neinteresē, man ir vienalga.
Un es vairs nepārdzīvoju.
Un man arī sāk palikt vienalga. Un es jūtu, ka atkal vairs nesmaidu, ka atkal vairs neraudu, ka atkal man ir savs cietoksnis, ka atkal man negribas runāt ar cilvēkiem. Un man ir vienalga, ko jūs domājat savos paurīšos, un man ir pie kājas, ko jūs man varat pārgudri sacīt. Un manī nav nedz dusmu, nedz aizvainojuma, utt., manī ir vienaldzība un žēlums pret/par konkrēto.
-------------------------
un zini, cilvēki mēdz pēkšņi gaismā izrādīties visai nežēlojami un glupi. Un tad Tu sāc apdomāt-kāpēc gan Tev šī persona ir tā likusi sapīties sevī un kā viņa panākusi savaldzināšanas aktu. Vientulība? vēlme būt mīlētam, būt kādam patīkamam,nez'.
----------------------
malkoju savu mīļo kafiju-ierasti un izteikti rūgtu, sveru savus 50kg, un liekas, ka manī vakar kāds iemīlējās (un te es sajutu savu atgriešanos, kad..: "ķeksītis!" / un čuksts: "ar atgriešanos, Marij!" un saņem-viltīgais smaids un manas saraugtās uzacis kā agrāk.)

un man nāk par to visu smiekli, jo sāk likties, ka tas viss nav bijis patiesība.

------------------------
tas, kuram tie 2 R.. un nebija pat tik ilgam laikam jāpaiet. Smejas tā dzīve par mums-cilvēkiem, vai ne? ;) Tu nespēji no manis novērsties un te es redzēji kā spīd Tavas acis, un smaids, kas rotāja Tavu seju, Tavi pieskārieni maigie un patiesie. Un nu Tu domā par mani un smaidi, un Tev liekas, ka es ar Tevi spēlējos? nē! ha! Tu pats šo spēli izvēlējies un uzskatīji, ka uzverēsi Tu. Un agrāk Tu man tā līdzās negulēji. Te nu es sāku just cieņu un pateicību no Tevis. Tu sāki mani novērtēt. Tev sāk mani vajadzēt. Žēl, ka mūsu vajadzības nesatikās vienā laikā.
------------------------
neaizmirsti, ka ir cilvēki, ar kuriem labāk nesapīties, ar kuriem labāk nespēlēties. Un nu-kārtis ir manās rokās! Veiksmi Tev!