neviļus atradu savā vecajā meilā
es mēdzu rakstīt vēstules uz savu meilu, kur aprakstīju fantāzijas par puisi/vīrieti, kuru gaidīju (tas, kurš mani mīlētu tā, kā es gribu, lai mani mīl)-interesanti, vai kkas no tā ir noticis, bijis, ir, būs?:
"es atveru rīta agrumā acis un redzu, ka Tevis man līzās nav. Es gribu just Tavu smaržu, es gribu just, kā Tu līdz ar mani atmosties no dziļā miega, kā Tu uzsmaidi un acu skatienā liec saprast, ka mīli mani. Taču Tevis man līdzās nav. Manā sejā neuzplaukst smaids, vien tukšums vēl mazliet sausāks kļūšt. Ceļos rīta agrumā, lai uzsāktu jaunu dienu, kaut arī nav drosmes, kaut arī tukšums vienaldzībā tinis mani tik nepārprotami, ka es neskatu jēgu vairs tam visam. Nu mana gulta ir tukša un auksta, tik pie sienas mazs pleķītis naktī ir sasildīds, tas, kurā es, čokurā savilkusies, sapņoju par to, ka esmu laimīga, sapņoju par to, ka šis ir bijis tikai ļuns murgs, ka es atmodīšos un viss atkal būs labi, es būšu atpakaļ, 6 gadus atpakaļ un spēšu rīkoties pareizi- tā kā man vajadzēja toreiz rīkoties.
Dodos uz virtuvi, viss tumšs un pašai gaisma jāiedzēš, es esmu šeit viena, pilnīgi viena. Neapzinati vēloties, lai virtuvē ar lielu kafijas krūzi rokās, sagaidītu Tu. Ar platu un patiesu smaidu sveicinātu ar svaigu rītu, apskautu un noskūpstītu manu pieri, es apskautu Tevi, sajusdama Tavu smaržu.. Tev šorīt būtu bijis jāceļas mazliet agrāk, paspējis jau ieiet dušā, noskūties, apģērbties un Tu jau "ar vienu kāju ārā" no mājas, jo šodien darbā svarīga sapulce- ak Tu, apzinīgais vīrietis! utt. Taču tā nenotiek. Tevis tur nav. "