Šlangājos pa māju un izbaudu divējādas sajūtas - vientulības brīvību un kripatiņu īgnas neapmierinātības, ka man viņa ir (varbūt doza par lielu?)... Mīļums izbauda jūras smaržu un ziedošus ceriņus (eh....), kamēr es te pie atvērta loga blenžu uz spītīgajiem jasmīniem, kas nepagalam negrib plaukt (un neplauks ar tik drīz, zinu jau tos sušķus) un bakstos ap inetu. Un sliktākais, ka pati lāga nezinu, kāpēc bakstos? Varētu takš kaut ko palasīt (i Ormesons šķielē manā virzienā, i Rušdi uzprasās...), bet kaut kā nevaru pieķerties...