marija_jekabs ([info]marija_jekabs) rakstīja,
@ 2009-07-28 01:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
brīnos kā nenogurstu no bebša gaidīšanas.
atlūzu. Pamodos no tā, ka man blakus istabā atnāca sms. Pielēcu kājās, smaidīdama, priecīga, aizskrēju skatīties, kas man ir atnācis. Tik tiešām cerēju, ka man bebsis beidzot kko ir atrakstījis, bet , nē. Tas bija tikai kristaps, kurš gaidīja mani skype.
laikam jau muļķīgi, ka gaidu zvanu vai sms no Riča, bet tomēr-nespēju pārtraukt gaidīt.
/ sēdēju uz balkona, dzēru kakao, domāju. Pievēru acis un acu priekšā pavērās aina, kur man līdzās stāv Ričards, ir saulaina diena, mēs stāvam uz terases/balkona, atspiedušies ar elkoņiem pret margu. Es skatos viņa acīs, trakajās acīs un smaidu, un viņš smaida, un ir tik laba sajūta. Atvēru acis un jutu, ka laikam esmu vēl lielāka lose, nekā man likās. Manas ilgas un pietrūkšana mainās. tā vairs nav tik tuva un pierasta- tāda kā agrāk. tā ir vairāk sajūtu līmenī. Un es vairs lāga neatceros vairs kā ir-skūpstīties ar viņu, kā ir, kad viņš man pieskaras, un kā ir, kad viņš saka, ka mīl. Iespējams, tā ir pat labāk. Iespējams, esmu samierinājusies. Viss iet uz labu un es arī spēju jau sevi vairāk nokontrolēt nedomāt par viņu un neinteresēties, neuztraukties un nefantazēt par to vai viņam pietrūkst manis, vai viņš grib mani, vai viņš mīl mani, vai viņam mani vajag, vai es esmu viņa princesīte, vai es vispār viņam esmu, utt.
Un es jūtos vīlusies.
Ko es darīšu? Es lāgā nezinu, bet liekas, ka varētu piekrist piedāvājumam un aizbraukt, kas droši vien arī būtu labākais variants.
"lai arī kāda būtu cilvēka ģimene, es nekad neuzdrīkstos aizrādīt par to, jo tas taču ir vissāpīgākais un vistuvākais, lai arī kāda tā ģimene būtu!"- man teica Kristīna. Viņas vecāki vēl aizvien ir kopā, aprecējušies pret vecāku gribu. Un zini, manī ir skaudība (baltā, protams), jo man nav tā kā gribētos sirsniņai, kaut gan apzinos, ka tā ir labāk abbiem vecākiem. Es esot greizsirdības dēļ ieņemts bērns ap Jāņiem.
Kā gan es spēju kļūt tāda, kāda tagad esmu?! Man tik tiešām likās, ka ar mani tas nebūtu iespējams. Bet laikam jau man bija nepieciešama arī šī mācība, ka tā līdz galam savu sirdi nedrīkstu atdot un atvērt cilvēkam, kuram tas nav vajadzīgs, kā viņš man to ikdienu ir rādījis, bet es to centos nemanīt un turpināju cerēt, ka tā nav. Jā, iespejams, es arī tagad kļūdos, taču vēl aizvien man nav kaut mēģināts parādīt/pierādīt pretējo, un kad runa ir par ko šādu, tad man tikai tiek uzrūkts, liekot saprast, ka viņš pat nemēģina tāpēc, ka es neesmu nekas tik svarīgs, dārgs un īpašs, lai pacenstos radīt prieku. Un visu šo laiku es smēlos laimi kaut vien no tā, ka man viņš man ir, ka viņš smaida reizēm un smejas, par to, ka viņam ir tik trakas acis, bet tās sāka aizvien retāk uz mani skatīties, ka viņam ir tik skaistas rokas, taču tās sāka man tik reti pieskarties, ka viņam ir tik skaistas lūpas, bet tās sāka tik reti mani skūpstīt, līdz vispār vairs neskūpstīt, tik bučot, kad palūdz.. ka viņš man ir, taču tagad man arī viņa paša laikam vairs nav. Un te es lasu rakstu par to, kāpēc cilvēki mēdz krāpt- tāpēc, ka tie saskata lietas, kuras pietrūkst viņu attiecībās ar mīļotajiem. Man tik daudz pietrūkst, bet es tik un tā nespēju pat vēlēties kādu citu. Un te es jūtos vēl nožēlojamāk. Jo viņš grib visas pēc kārtas, bet es tikai viņu. Un te viņš saka, ka esmu apmāta, bet nē.. es mīlu. un es tik ļoti ticēju, ka viņš ir tas, kurš mīlēs mani tā, kā es gribu lai mani mīl.
un dīvainākais ir tas, ka tā līdz galam es nemaz nejūtos drausmīgi un man nav depresijas. Laikam es vnk izslēdzu sev atkal iespēju just, izslēdzu domas un nodarbojos ar ko tādu, kas ļauj man nedomāt un nejusties kā mēslam.
Zinu, ka vaina ir manī, manī vaina ir bijusi vienmēr un it visās jomās, lietās, darbībās, notikumos, utt. Bet man ir zudusi interese mainīt savu kroplumu dzīves līdzdalībā, jo īsti tā arī nezinu, kas ir vainas avots.
Varbūt esmu radīta būt viena? Un man smelties atkal pārliecību un spēku, vēlmi un neatlaidību par savu karjeru? Izslēgt savas dzimušās vēlmes pēc bērniem un savas ģimenes? Nodoties sev un aizmirst par to, ko es visvairāk esmu vēlējies?
Un nekādas pateicības pilnīgi ne par ko. Un es piedodu, jo esmu lupata. Man ir zudusi cieņa par sevi.
/es tikai izsaku savu viedokli, tā nav depresija! :D
un arī neuzskatu, ka šis ir mans pasaules gals-tāpēc neuzskatīt lūdzu, ka manī tīņu trakums vēl kūsā. Es tikai reizi par visām reizēm beidzot vēlos rast kādas atbildes.
/piemigusi sapņoju, ka mani notriec autobuss. No slimnīcas zvana Ričardam (nezinu kāpēc) un prasa, vai zina mani. Viņš aizdomīgi saka, ka jā (domādams, ka kkas saistīts ar maukošanos- nejautā kādā sakarā :D , jo man nav ne jausmas). Kad viņam paziņo, ka esmu sakropļota un viņam vajadzētu ierasties atpazīt līķi, jo tuvinieki neieradīsies (nav ne jausmas kāpēc tā), viņš sarunā uz citu dienu, jo viņam jāstrādā- tā it kā tas nebūtu nekas īpašs, kā šuvēja zvans, ka bikses ir atšūtas. Un viņš bez jebkādām emocijām turpina strādāt, kamēr es guļu morgā un jūtu, ka man ir auksti. (un tad es pamodos no sms un secināju, ka balkons ir vaļā un man tik tiešām ir auksti). tāds šizofrēnisks sapnis, kaut gan es biju tikai pusplīsusi.
/krāmēju somas, ieliku skriešanai šortus un botas, pupnekratošo maiku, 2 svārkus, 2 gŗamatas, daudz apakšbiksīšu, viena soma jau bija pilna.
/smiekļīgi, iespējams, bet man pietrūkst Čupija. Viņš bija mans draudziņš, vienmēr samīļoja, kad gaidīju, stāstīja, ko darījis pa dienu (kaut gan-es jau tāpat neko nesapratu, bet viņam laikam likās savādāk, jo vienmēr dikti vāvuļoja), man patika pirkt viņam gaļiņu, jo viņš vienmēr bija tik priecīgs par to, ka rūpējos par viņu. Naktīs viņš gulēja man blakus vai uz palodzes, skatīdamies uz mani. Mēs kopā šiverējām pa māju un likās, ka esmu vismaz viņam vajadzīga, jo viņš reti kad gulēja tad, jo vienmēr bija līdzās man un glaudās kāt, murrrāja un vāvuļoja.
Un man pietrūkst tās gultas, to spilvenu un segu. Un tagad uz īsu mirkli atminējos kāds karstums/miklums nāca no labā sāna, murminājumi miegā un uzrūkšana, kad pieskāros miegā, mugura, kura pavērsta pret mani, bet tik iemīļota un maiga, spēcīga, tās kājas, kuru matiņi man vienmēr radīja sūrstošu sajūtu manām kājām un pirms miega: "es mīlu Tevi, bebšuk."+ "Es Tevi! Tevi, Tevi, Tevi.." un lai arī tie būtu bijuši meli, man tomēr tie bija tik svarīgi meli, kas sildīja sirdi un radīja mieru. es varēju visu dienu no vergot pa māju, gaidīt līdz rītam, ar sāpošu galvu mocīties, satraukties, utt. līdz beidzot atkal redzēšu un jutīšu savu bebsi sev blakus, līdz dzirdēšu, kā viņš saka, ka arī mīlot mani. Ar laiku viņš aizvien retāk un retāk pats teica, ka mīlot. Līdz neteica vairs vispār, bet es samierinājos un man pietika ar to pašu: "es arī/ Es Tevi".
Un es nespēšu sev piedot, ka ļāvu sev to visu iemīļot un vēlēties, lai mani dievina.
mani grib un sola dievināt tikai pretīgi veči trolejbusos, kas stāsta par manu skaistumu, masējot trolejbusa stangu.
neiznu, varbūt esmu bērnībā kkur stipri saspiedusi galvu, bet, ja mans mīļais mīlulis mani samīļotu no sirsniņas, kā agrāk mēdza darīt, tad mana pasaule atkal būtu klāta ziediem un visdažādākajām krāsām.
bet viņš vēl gribot izskrieties. Skumji, ka cilvēks neapzinās, ka to var darīt jebkurā vecumā, mēs nedzīvojam vair 12.gs.-kaut gan arī tad to darīja. Un baidās, jo tik agrā vecumā jau tik nopietnas attiecības. Skaisti, ka tāpēc ir jāizposta to, kas ir. Bet kas gan es tāda esmu, ka rādu pareizo ceļu un vēlos tikai labu. un kas gan es tāda esmu, ka uzdrīsktos mīlēt visvareno princi.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?