es domāju un klusēju
esmu besīga, skaudīga, greizsirdīga, nomākta, atkal no sliedēm izsitusies muļķe. cilvēki. nu protams, ka tie ir cilvēki, vainīgi ir viņi, tie, kas ir apkārt, kas bija apkārt (un vairs nebūs tā kā bija kādreiz). jūs mani iepriecināt un tad nomācat. tā esmu es pati. a varbūt es tagad pūšu baigo ziloni. a varbūt es vienmēr esmu gribējusi pateikt tik daudz tikai mute nav pavērusies, drosmes asinīs par maz. tos cilvēkus, kuri man ir vistuvākie es turu vistālākajā distancē, tiem es pasaku visskarbākos vārdus un ne vismīļākos, ja nu vienīgi domās. bet domās viņi nedzird un neredz, tad kā lai es zinu, vai jūt..

bijām šodien Valmierā, bijām pie tēta. es domāju, ka viss smagais ir prom, bet mēs četri stāvējām pie kapa tāpat kā bēru dienā. es atcerējos kā mazais brālis skaitīja līdzi lūgšanu par tēti. es iesāku, bet tad nevarēju apvaldīt asaras. mamma turpināja skaitīt, mēs ar māsu nevarējām pateikt ne vārda, bet mamma ar trim bērniem stāvot pie vīra kapa noskaitīja lūgšanu līdz beigām ar sausām acīm, cik gan tas no viņas prasa..? bet brālis, redzot mūs raudam, pienāca katrai klāt un samīļoja. bērni nezina, bet viņi jūt. mans mazais brālis bija liels, viņš bija kā tētis. es šodien domāju, kas ir dvēsele..

kas ir dvēsele?



(joprojām neesmu pateikusi daudz ko)