Līdz četriem rītā lasīju Latvijā notikušo ragnu un vilkaču prāvu aprakstus. Jāatzīst dienas tumšajām stundām visai smaga literetūra - cilvēku, bērnu un lopu nonāvēšana, sakropļošana, nolādēšana. Tāpēc raganu prāvas tiki pāršķirstīju, toties izdevās uzzināt, kāds tad īsti ir vilkacis.

"Vilkaču prāva Cēsu Zemes tiesā 1691. g. 28. apr., ko galīgi izsprieda 1692. g. 10. okt. Tērbatas hoftiesā.
..Uz elli vilkači ejot kājām kā vilki; Tā atrodoties Purva ezerā pie Mālpils; ellē esot lepnas telpas un durvju sargi, kas neļaujot aiznest labības ziedus.. Viņam esot vilka kažoks.. krūmos nosviežot drēbes, kļūstot par vilkiem un postot zirgus un lopus. Viņš pats esot postījis tikia jērus, kazlēnus un sivēnus.. vilkači parasti ejot pa 20-30 kopā. Gaļu tie izcep, uguni un katliņus paņemot no mājām.. spalvas notīrot un jēlu neko neēdot, bet bez nažiem: gaļu saplosot ar zobiem.. parasti uz elli tie ejot 3 reiz gadā: Vasarasvētkos, Jāņos un Lūcijās.. Arī sievas ejot vilkatās.. Vāciešiem esot sava atsevišķa elle.. Vilkači nekalpojot velnam, jo atņmot to, ko burvji sanesuši; velns tos neciešot sitot kā suņus, jo viņi patiesi erī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu; ja viņi neatzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei.."