Veci, pusizjukuši telefona aparāti mijās ar iepuvušām kāpostgalvām, trauku lauskas un mēbeļu daļas, zīmuļa gali, vecas velosipēdu un automašīnu riepas, grāmatas ar norautiem vākiem iemiesoja sevī zudušus pasaules fragmentus, lustru kāti un smaržu pudelītes, novalkāti apģērbi ar tikpat novalkātiem dzīves stāstiem - papīrs, koks, metāls, audums, plastmasa, gumija un citi materiāli veidoja veselu skaņu, smaržu un tēlu pasauli, piesaistot gan iztēli, gan atmiņas, gan izjūtas.

    Bērnībā man gadījās pabūt izgāztuvē netālu no radinieku lauku mājām. Izmesto lietu universs manī radīja daudz spēcīgākus pārdzīvojumus nekā veikalu plaukti. Visas šīs deformētās lietas bija mirušas. Jā, tieši mirušas, nevis nedzīvas kā tas mēdz gadīties. Man šķiet, ka būtu varējusi tās todien baudīt ilgi jo ilgi, ja vien nebūtu uzradušies kovārņi. Šie melnie, jocīgie putni, kas pirms tam bija lidinājušies savā nodabā, tagad metās man virsū, riņķodami aizvien tuvāk un tuvāk ap mani. Izbīlī stāvēju kā sastingusi līdz jutu sevī augam dusmas. Dusmas par ielaušanos manā pasaulē, par to, ka viņi traucē man apskatīt šo brīnišķīgo kaudzi. Nu man bija jādomā tikai par viņiem. Es pacēlu kādu māla vāzītes fragmentu ar spirālveida osiņu un metu tuvākā putna virzienā. Nākamais lidoja kāds ierūsējis velosipēda stūres zvaniņš, tad kurpes zole, durvju kliņķis. Es pat nepamanīju kā sāku kliegt, mēģinot atrast parocīgus metamos priekšmetus, bet kovārņi nelikās mierā. Sāku skriet un pazaudēju vienu sandali, ieķeroties kaut kādās drātīs.

    Mājās pārnācu saplēstā kleitiņā un sagrieztu kāju. Nīgru sejas izteiksmi un sakostiem zobiem vēros kā vecmammas māsīca to nomazgāja un dezinficēja. Uz Rīgu braucu klusēdama un pat iespļāvu sejā krievu kaimiņpuikam, kas man pagalmā piedāvāja ābolu.

    Kā tev šķiet – vai tavs ķermenis rūpīgi glabā tavus noslēpumus?