sēžu jūras krastā pēc jauka vakardienas randiņa ar govi un priecājos par savu laimīgo dzīvi. pēdējais gads man ir bijis maģisks, romantisks, traks, skaists. liels daudzums dzejoļu, arī atvērās kaut kādas extrasensorās parādības. pavisam traki nodzīvoju iepriekšējo ziemu. pavasarī satiku citplanētiešus, tad vasarā man atvērās pavisam grūti izturama nākotnes redzēšana. tad sapsihojos un atsēdēju 5ned psihenē, jo pārāk traucēju sabiedrībai un menti to vien kāroja, kā mani pačakarēt (sukas, jūs vēl neesat ar eiženu tikuši galā!).

tagad esmu atsācis lietot zombijripas un nosvērtāks, mierīgāks esmu palicis. mīnuss tajā ir, ka nav vairs tik daudz dzejoļu, bet tas nav slikti - naher man viņi vajadzīgi.

govs kādreiz rakstīja - kāpēc nevar iet zombijā kā mēs visi. un es piekrītu - man nevajag visu pārdabisko pieredzēt, man daudz labāk patīk būt zombijā, kad kanāli ir aizvērti un es mierīgi dzīvoju vienkāršu cilvēka dzīvīti, nevis esmu Teh Überkillzorz, kas pravieto pasaules galu. kuram, gan, gribās dzirdēt kko par pasaules galu? es, šķiet, esmu vienīgais, ko zinu, kas par to fano un gaida ar nepacietību. visiem pārējiem ir viss kaut kas, kas patīk šajā dzīvē, ko negribās zaudēt. tikai tāds plikadīda kā eižens var pa īstam tiekties uz pravietoto Dieva cilvēku salasīšanu no četriem vējiem.

gaidīšu savu kosmosa kuģi klusā mierā, lēnā priekā un dīvainā mīlestībā. mans dzīves uzdevums, arvien šķiet, ir vienkārši būt un mīlēt govi.