sadzēries melleņu šņabi, Žuljēna kungs lēnām planēja gar ostu. viņa baltais uzvalks laternu gaismā mirdzēja kā bāka nomaldījušamies ceļiniekiem. Žuljēna kunga getras bija šorīt pirktas un viņš lepns no saviem augstumiem uz tām nolūkojās. ar spieķi, kura rokturis bija smaga liekta gulbja galva, viņš no getras notrauca vientuļu lapu. atstutējies pret laivas malu Žuljēna kungs gandrīz aizsmēķēja. gandrīz otro reiz aizsmēķēja. kad viņš pēc pāris mirkļiem no piespiedu pozas neērtuma pamodās, viņš mēģināja vēlreiz aizsmēķēt. puf puf. viņš pēc paša domām cēli izpūta cīgarešu dūmus. Žuljēna kungs lēnām, ļoti lēnām(viņš taču ir cienījams kungs, tas nekas, ka iereibis cienījams kungs) gāja tālāk. smiltiņās uz ielas vecāku aizmirsts vāļājās mazs noskrandis nēģerēns. no pussamītās banānu mizas viņš centās ārā izmakšķerēt kādu veselu daļiņu banāna. Žuljēna kunga acu skats klīda nedaudz tālāk kādas dīvainas skaņas virzienā. uz trotuāra malas koši sarkanā kleitā sēdēja meitane fosforspožiem matiem. kājas plati iepletusi, kleitas malu uzrāvusi uz augšu viņa vēma. vēma kā sibīrijas vilks. Žuljēna kungs kā apburts lūkojās uz viņas foforspožajiem melnajiem matiem. meiteni varētu noslēpt darvas mucā, taču viņas mati cauri spīdētu. Žuljēna kungs apsēdās blakus fosforspožajai meitenei un kā sastindzis lūkojās viņā.
viņa pacēla saraudātās acis un jautāja:
"nopirksi man saldējumu?"
Žuljēna kungs pasmaidīja savu iereibuša cilvēka smaidu, piecēlās un centās cik vien var eleganti pasniegt fosforspožajai meitenei elkoni.
saldējuma kafejnīca vēl bija ciet vai jau bija ciet, kurš gan to pateiks? apkārt vazājās vien miskastes kaķi un mazais puika nu jau laizīja banāna mizu. fosforspožā meitene pacēla kleitas malu un no prievītes kas ap kāju izņēma mazu blašķīti. viņa vispirms iedzēra, tad deva Žuljēna kungam. fosforspožā meitene no blašķītes apakšas atlīmēja mazu mūķīzerīti un atmūķēja saldējuma kafejnīcas durvis. Žuljēna kungs uzšvilpa mazajam banānu mizas laizītājam. no spalgā švilpiena visi miskastes kaķi skaļi brēkdami izskrēja pa visām malām. viņi visi trīs atspiedušies ar muguām pret kioska sienu lielos traukos sakrāmējuši saldējumu pārlaimīgiem smaidiem lūkojās viens uz otru tā arī ļaujot saldējumam izkust pa laikam iemalkodami no blašķītes. šajā mirklī viņiem piederēja visa pasaule.