Vakar biju pie dakteres. Bija ļoti jauka saruna un beidzot es nejutos vainīga par to, ka jūtos nomākta. Sviests kaut kāds.
Tātad - man izrakstīja medikamentus. Sāku dzert tieši šodien. Braucu uz Jūrmalu un pēkšņi skatos - velns, tā Jūrmala taču ir smuka! Nē nopietni, kā pirmoreiz redzētu. Un es taču te esmu dzīvojusi tik ilgu laiku. Nezinu vai tas ir no jaukajām tabletītēm, jo man šķiet, ka es varētu dzert cukura tabletes un iestāstīt sev, ka tās ir Happy pills un justies tāpat. Placebo.
Atceros, kad vecais pēdējo reizi sarijās kaut kādas zāles un U. teica, ka sados viņam pa muti, ka šamējais aprijies, bet viņš tikai laimīgs smaidīja. U. prasīja - kur dabūji tabletes, bet šis tik smaidīja un teica: kur dabūju, tur tās vēl ir. Un jutās Pasakaini. Arī Happy pills. Es vēl nodomāju, sūds par to, ka viņš ir mans vecais, man arī tādas vajag. Nu, man nav tādas pašas, gan jau ka, bet, ja jau viss šķiet skaisti, tad jau kaut kāds efekts ir.
Rīt jāzvana uz vienu potenciālo darba vietu. Man vajag darbu, bet besī biroja ļaudis un īpaši radošās personas. Nav tās Svētas Vienkāršības šais ļaudīs. Lai gan ir izņēmumi, un jebkurā darba vietā ir Naturālie dīvaiņi.
Tomēr - ņemot vērā kā man sokas ar darba meklējumiem, arī šis darbs man nedraud. Nesaprotu kas man kaiš, kādēļ tā ir, ka aizejot uz darba pārrunām es varu pateikt, ka īstenībā te strādāt nevēlos, un runājot ar potenciālo darba sagādātāju - geju, sākt runāt par praida kļūdām. Un man ir tikai labākie nodomi.
Ok, mani dzen no datora prom.