Pēc divu gadu pārtraukuma esmu atsākusi gatavot ēst, bija jau aizmirsies, cik ļoti man patīk to darīt. Daru to gan tikai kādam citam vai pie kāda cita, jo taisīt ēst sev vienai, nav nekāda prieka.

Vakar negaidīti par sevi atgādināja viens no maniem sen neredzētajiem 'brālīšiem'. Liels prieks, sen nekādas ziņas no šīs ģimenes puses nebiju saņēmusi. Uzzināju, ka tēvs, kā parasti, sēž savai māsai uz kakla, nestrādā, apmāca suni apgādāt māju ar no meža pārnestu malku un māca citiem dzīvot. Visai ievērojamas sava amata meistara, darbspējīga, vesela vīrieša nodarbes. Laiks iet, bet ir lietas, kas nekad nemainās.

Pavasara spilgtā saule, kā jau parasti, liek asarām ritēt. Tāds daudzums gaismas acīm šobrīd vēl ir nepanesams. Tomēr, tas priecē, ir cerība, ka izklīdīs šī nomācošā, baltā krēsla.

P. S. Atcerējos, ko sīkā reiz teica: "Labs tēvs nekad saviem bērniem nestāstītu, ka mēģinājis izdarīt pašnāvību."