dzīvības koks
Vakar - nē, aizvakar iestādīju ozolu. Tagad man ir savs svētais koks. Tik viena neraža - kad viņš būs kļuvis par lielu un spēcīgu koku, es jau būšu sirmmāmuļa vai arī trūdēšu zem zemes. Līdz ar to neredzēšu kā viņš izaug.

Bet pirms ozola tiku iestādījusi kastani, kad man bija kādi gadi seši. Tas jau no maza kastaņaugļa mani pāraudzis divkārtīgi. Bet šobrīd viņš cīnās par dzīvību, jo kāds nelietis viņu gandrīz nolauza.

Un tas nebūt nav viss. Cik vien būs iekšās, tik stādīšu un kopšu (kokus, protams). Ne velti mani vecvecāki mežkopji bijuši.