savās caurajās nošķiebtajās kurpēs ieautajām kājām Mr.Krupis apstājās uz līnijas kuru izveido saskaroties putojošā jūra un liedags. viņš noauj labo kurpi un izkrata no tās tos 17 smilšu graudiņus, kas uz viņa pēdām pamanījās starp tulznām uzberzt jaunas brūces. no nodriskātās vestes viņš izņēma savu vienīgo dārgumu. kabatas pulksteni lepni iekarinātu ķēdē. Mr.Krupis sen jau laiku skatījās pēc saules, taču ieraduma pēc viņš to reizi pa reizei izvilka.. nervozi izbraucis roku caur matiem viņš atgūlās smiltīs. bez trokšņa dzima zvaigznes, un tālumā sirēnas sauca līdzi. ar skaļiem brēcieniem zem laivas dzima kaķēni. suns, kaķenes uzticamais miskastes draugs, netālu gulēja un skumji lūkojās sirēnu dziesmu virzienā. Mr.Krupis tā guļot klusītēm murmināja dīvainus vārdus. suns mēģināja tos saklausīt, taču galva bija jāgriež uz otru pusi, jo no skrandaiņa nāca tāds smārds, ka pat dzīvnieks to nespēja izturēt. viss var gadīties, ka kaķenes pirmie divi bērni arī tamdēļ nomira.