MĪMIKAS ĪPATNĪBAS ŠIZOFRĒNIJAS SLIMNIEKIEM
MĪMIKAS ĪPATNĪBAS ŠIZOFRĒNIJAS SLIMNIEKIEM

Ķermenis var likt sajust mums to, ko bieži sevī neapzināmies, ko nereti apspiež, slēpj mūsu apziņa. Varētu teikt, ka mūsu uztvere, domāšanas veids, emociju un gribas sfēra rod izteiksmi caur mūsu ķermeniskajām izpausmēm. Šajā sakarībā es sāku domāt par cilvēka sejas ekspresiju. Kāda tā varētu būt cilvēkam ar psihiskiem traucējumiem? Kādas varētu būt sejas mīmikas īpatnības dažādos saslimšanas gadījumos? Es meklēju un pārlasīju dažādus materiālus, klīniskos pētījumus un savā darbā centīšos aprakstīt savas domas un izjūtas attiecībā pret to. Bet konkrēti, par cilvēkiem, kas sirgst ar nopietnāko, noslēpumaināko psihisko saslimšanu - šizofrēniju.

Šizofrēnijas procesu norisē, mīmika, kā veseluma sastāvdaļa, ir pakļauta nopietnām izmaiņām. Runa nav par to, ka slimnieks grimasē, griež zobus, rauc pieri, piepūš vaigus. Runa ir par to, kā viņš to dara, un kas viņa mīmiku atšķir no vesela cilvēka grimasēm. Novērojumi ir devuši iespēju izdarīt divus kopīgus slēdzienus:
o) vairums gadījumos šīs īpatnējās sejas izteiksmes formas nebija cilvēkam raksturīgas pirms saslimšanas;
o) ja arī zināma mīmikas spēle ir bijusi konkrētam indivīdam raksturīga pirms saslimšanas, tad slimība to vērš kariķētā, pārspīlētā šaržā.

Pastāv daudzi precīzu novērojumu rezultātā izveidoti apzīmējumi, kas jau ir iegājuši psihiatrijas ikdienas leksikonā: "stereotips smaids", "manierīga sejas mīmika", "hipomīmiska seja"...

Jau Krafts - Ebings kustības traucējumu sakarā ir rakstījis, ka garīgo slimnieku mīmiskie tipi un ķermeniskās izpausmes nepadodas detalizētiem teorētiskiem aprakstiem, ir jāvēro slimnieki klātienē. Šīs parādības ir svarīgas arī, lai prognozētu slimības norises gaitu. Daudzos gadījumos, raksta Krafts- Ebings, uz nelabvēlīgu attīstības gaitu jau agri norāda truls, nekustīgs acu skatiens un atsevišķi sejas fragmenti. Sejas izteiksme, tās dinamika kļūst par svarīgu diagnostisku simptomu. Piemēram, slimniekam, kuram ir dzirdes halucinācijas, kurš ieklausās tikai pašam sadzirdāmās "balsīs", var vērot raksturīgas krunciņas ap acīm un ausīm, kurām arī var būt diagnostiska nozīme.

Psihiatri bieži vien šīs pazīmes uztver tīri intuitīvi pat situācijās, kad vēl šķietami nav pietiekami daudz savāktas citas klīniskās informācijas. Tā ir tā saucamā pieredzējuša psihiatra "acs". Mākslīgu sejas izteiksmi, pat ja cilvēks nāk no smalkām buržuāzijas aprindām, kur augsti tika vērtēta māksla kontrolēt savu sejas izteiksmi, veselam cilvēkam ilgstoši saglabāt ir visai grūti. Sakot jau ar Leonardo da Vinči un beidzot ar fiziologiem, ārstiem, psihiatriem un psihologiem ( Spensers, Vundts), sejas izteiksmes pētīšanai tika pievērsta liela nozīme. Viens no interesantākajiem šķiet slavenais Krečmera darbs.

Krievu psihiatrs S. Feldmans uz ilgstošu novērojumu un savāktā materiāla bāzes ir izdalījis trīs lielas šizofrēnijas slimnieku grupas, aprakstot to mīmiskās īpatnības.

Pirmā grupa =>>. Seja ir gluda, tajā nav redzamas krunciņas un krokas. Piere ir tīra un "bezdomu". Pieres āda ir it kā nostiepta un šķiet nedaudz spīdīga. Sākot no acīm, muskuļi ir atslābināti, plakstiņi nolaisti. Vaigi un apakšžoklis ir pastiepts uz leju it kā no pašu smaguma. Lūpas ir zaudējušas savu plastisko kontūru. Muskuļu tonusa atslābums, izbālējusī mīmika īpaši izteikti redzama sejas lejas daļā. Slimnieka seja šķiet it kā pagarināta. Liela uzbudinājuma gadījumā apdzisusī mīmika var atdzīvoties, bet arī tad šīs kustības vairāk atgādina toniskus krampjus un aprobežojas ar dažiem muskuļiem pārsvarā pieres rajonā. Šīs pieres muskuļu kustības vērotājam var likties izolētas, nevajadzīgas, kas uz kopējā sejas fona atstāj falša izbrīna iespaidu. No Krečmera konstitucionālo tipu teorijas viedokļa šis tips ir tuvs tam šizoīdu tipam, kuram ir izteikti nabadzīga mīmika līdz jau sejas nekustīgumam. "Mierīgajā" sejas izteiksmē mēs nevaram nolasīt ne zīmes par cilvēka dvēseles stāvokli. Ja notiek afektīva izlāde, kas pēc savas izpausmes ir nenozīmīga, vērotāju tā pārsteidz ar savu pēkšņumu. Sejas izteiksmi raksturo nevis mīmika, bet vienkārši tas, ka tajā, piemēram, ir acis, kuras nevar nosaukt par "dvēseles spoguli". Acu skats ir nekustīgs, mazākās kustības jau tiek uztvertas, kā zināmas "dzīvības" pazīmes. Sastindzis, ekzaltēts, "viņsaulē" vērsts skatiens izplūdušā, gludā, šķietami jauneklīgā sejā... Tādā veidā šīs grupas mīmiku raksturo nogludinātība, detaļu trūkums, mīmika ir it kā izdzēsta. Šādas sejas var salīdzināt ar masku.

Otrā grupa.=>>> Šīs grupas tipam mīmika ir šķietami saglabājusies, bet tā ir zaudējusi smalkumu un izteiksmīgumu. Muskuļu kustības ir neveiklas un kokainas. Tām trūkst dabiskuma, elastīguma un harmonijas. Sejā ir it kā neapmierinātības izteiksme. Tā nemainās arī tad, ja slimnieks pasmaida. Izsakoties tēlaini, prieka un smaida grimasei tiek piejaucēta mīmika, kas pauž bēdas un neapmierinātību. Te nav ne īstu skumju, ne prieka. Seja atstāj kaut kādu dīvainu falšuma un neizprotamības iespaidu. Vērotājs neretis nevar saprast, vai cilvēks taisās smieties, vai raudāt. Sejas izteiksme ir nemainīga un vienmēr atkārtojas. Drūms. Raudulīgs. Krepelins to savā laikā ir nosaucis par "grācijas zaudēšanu". Par šiem slimniekiem nevarētu teikt, ka viņu sejas mīmika ir sastingusi. Kā uzskata psihiatri, tā ir palēnināta, traucēta ir vienas mīmikas formulas pāreja otrā. Žisļins to ir apzīmējis, kā sejas izteiksmes nomaiņas traucējumus, kur kustības ir asas, it kā savstarpēji atrautas viena no otras, bez plastiskas pārejas. Grimases ir it kā nepilnas: nepilns smaids, nepilns izbrīns, nepilns naids. Te nebūs vērojams "plats smaids", seja ir it kā bloķēta un ielikta ģipsī. Ķermenis visbiežāk ir displastisks un atlētisks. No klīnisko simptomu viedokļa šeit aina ir krietni bagātāka, nekā iepriekšējai grupai: uzmācīgas domas, sava "es" zaudēšanas izjūta, automātismi, cilvēks nespēj adaptēt savas domas. Var būt iedarbības murgi, vajāšanas mānija. Parasti prognozes šādas mīmikas gadījumos ir sliktas, jo paliek mīmiskās rotaļas "kokainās stigmas", un seja vienmēr saglabās smagnēji skulpturālu iespaidu. Atšķirībā no iepriekšējiem, šie slimnieki parasti izskatās vecāki par saviem gadiem.

Trešā grupa.=>>> Pie šīs grupas pieder akūti slimnieki ar asu psihosomatisko uzbudinājumu, īstām halucinācijām, murgu idejām, impulsivitāti, negatīvismu, saraustītu domāšanu. Mīmikas spēle sejā ir pārlieku izšķērdīga. Sejas izteiksme parasti neatbilst emocionālajam afektam. Grimases ir kariķētas, tādas, kas nebūtu pieejamas veselam cilvēkam. Grūti ir iedomāties normālu cilvēku, kas, piemēram 15-20 minūšu laikā var nomainīt neskaitāmas mīmiskās izpausmes: saraukt pieri, raustīt nāsis, nolaist acu plakstiņus un vienlaikus – iesaistīties ilgstošā sarunā. Tādā veidā rodas "mīmikas sašķeltība". Bleilers ir teicis: "Mīmikai trūkst vienotības. Uz augšu sarauktā piere, piemēram, pauž, izbrīnu, acis ar vārnu kājiņām var radīt smaida iespaidu, vienlaikus -• lūpu kaktiņi var būt bēdīgi nolaisti uz leju... bieži sejas izteiksme ir izteikti pārspīlēta, patētiska un teatrāla šī vārda sliktākajā nozīmē." Oppenheims tādos gadījumos runā par mīmikas lauskām: sejas augšējā daļa ir saspringta un nogaidoši uzmanīga, lejas daļā - ironisks smaids; jeb arī augšējā dala pauž ārprātu, bet apakšējā – izsmieklu. Seja pārvēršas bezjēdzīgā grimasē. Slimnieks ir zaudējis spēju kontrolēt savu mīmiku un izšķērdē to pilnīgi veltīgi un "neekonomiski". Visu nosaka muskuļu nejaušas kontrakcijas. Viss izskatās, kā bērnu binoklī, kur dažādu krāsu stiklu lauskas ātri kombinējas dažādās variācijās.

Šizofrēnija - tā ir pati nolēpumainākā slimība mūsdienās, kuras izcelsme līdz šim brīdim ir neskaidra. Diez vai atradīsies kāda cita saslimšana, ap kuru būtu savijusies tik daudz aizspriedumi, kļūmīgi viedokli, pat zināmas bailes. Cilvēkus, šizofrēnijas slimniekus, kas zināmu un nezināmu iemeslu dēļ iet šos "sāpju ceļus" , ļoti bieži dara neaizsargātus un viegli ievainojamus. Līdz mūsu dienām šizofrēnija - tas ir kaut kas noslēpumains. Lai arī neskaitāmi jautājumi paliek atklāti, zinātniskie pētījumi pēdējo desmitgadu laikā ir palīdzējuši izgaismot daudzus neskaidros šīs saslimšanas aspektus un cēlonības. Šai sakarībā nenoliedzami interesanti arī ir mīmikas īpatnību un dinamikas pētījumi.

Vērojot klīnikas sētā kopīgo pastaigu laikā cilvēku grupiņas, saģērbtas vienādos, nomazgātos slimnīcas halātos, vērojot viņu bieži vien sagumušos stāvus un lēnās apātiskās kustības...Nejauši saduroties ar apdzisušajiem, nekurienē vērstajiem acu skatieniem, pārņem savādas izjūtas. Šķiet, ka šī, ar acīm tveramā pasaule, vieno tikai mūsu fiziskos ķermeņus, kamēr mūsu dvēseles dzīvo dažādās dimensijās. Cilvēka psihe ir neizzināma bezgalība, kas laikam vienmēr centīsies kaut ko paturēt noslēpumā.