dienas gaismu ieraudzīja trīs skeletoni. mēs viņus sagaidījām ar lāpām un lapu koku lapām, kā arī papīra lapām, kas bija gatavotas no sapiņķerētām domām un mēs domājām daudz līds sapiņķerējāmies paši. visas lieliskās lietas ir vienkāršas un dumš var palikt, kad iestājas tumšs, ja apkārt ir tikai auto atslēgas un auto mašīnas visas automatizētās iegribas un strūdu vārti un kad es ielecu iekšā upē man sasmēlās mutē un zābakos un mēs visi bijā priecīgi par tuvojošos vasaru, kas atnestu, bet ko mēs nepieņemtu. es biju jau iestidzis līdz viducim, kad mazticamas dziesmas dzinās pakaļ ēnu teātrim. mēs lauzām gabalu pa gabalam un tad arī paši vaininieki parādījās. es biju iebridis dūksnājā un automātiskās durvis atvērās, lai rastu gaismu mūsu ceļa priekšā un malās. mēs sakritām gubā un čupās devāmies gaidīt tramvajag sliedes, lai laizīti rozmarīnu un godīgi atzītos, ka nav pazīts vēl tik lielisks cilvēks savā majestātismā, tādēļ mēs atgriezāmie jaunaudzēs un bijām jau skrējuši apļiem vien, kad pēkšņi no krājumu paliekām piecēlās ruskuls un laida ar ledainu roku pa skaustu un dervišs iznāca nāves priekšā kā karātavu joks. mēs visus bijām pāršķirstījuši un domās gremdēdami savas pelēkās ausis palēcāmies līdz saulei un lēnām laidāmies lejā. kad bija pienākusi noteiktā stunda mūsu muskuļi un saistaudi sarunāja satikšanos un šīs runas gaitā izkristalizējās galvenie principi, pēc kuriem darbojas visums. ja mūsu kanistrās būtu atrodamas lētas degvielas paliekas, tad mūsu varbūtības krāni būtu labi sastiprināti un mēs laimētu to varenumu, no kura mums nebūs glābiņa. mēs gribējām sevi piemānīt, bet, vai tas būs sniega pulkstenis, kas mūs atbrīvos un leģitīmā smaidā paspiedīs roku par šiem kanalizācijas patosiem un sniegveidīgajiem izdzimumiem uz poltergeista dāsnās ādas. es biju palicis par putnubiedēkli un baidījos no lauska un lustrām greznās pilīs, es biju sazinājies ar viņzemes karaļiem un laidos ļekatās, lai laimētu kaut nieku tās varenības, kas bija mūsu visuresošajā plakātā. murmuļi