mūzika un laimīte
atkal pēc pailga laiciņa nolēmu paklausīties sev tīkamo mūziku, tādam kā čiliņam.
un es atkal sajutu piemirsušo brīnumiņu un laimītes sajūtu. Un man patīk nejust to pārāk daudz un saspīlēti, cenšoties to kkādā veidā mazliet ierobežot, lai neaizmirstu, cik tā ir dārga un iespējama arī izbeigties. Tāda ir manas laimītes aizsargbufersistēma- neļaut tai būt manī pārāk daudz, pārāk nepārtraukti, lai apzinātos, cik tā tomēr ir trausla. Un mūzika, mūzika, mūzika, es tomēr nevaru bez tās, tā liek man justies labāk. Un vienmēr ir dziesmas, kas atbilstošajam mirklim liek man dzīvei fonu, kas liek justies labāk vai kolosāli! :)