15.12.03
es dažreiz izkāpju no vilciena un klausos klusumu...cik patīkama ir tā skaņa...daudzi to nedzird...saka "neko nedzirdu" ...es saku "dzirdu klusumu" ...un tas ir skaisti...dzirdēt klusumu...tad var saklausīt arī sevi, savas domas...var beidzot ieklausīties, ko čūkst tik bieži aizmirstā un pamestā novārtā tava iekšējā balss...liekas, ka, kad uzklausu to, tā jūtas laimīgāka...un tad es sajūtu mieru...mieru un klusumu...

tomēr nemiers arī ir laba lieta...tas dzen uz priekšu...modina zinātkāri...modina interesi...modina manī izbadējušos pēc nezināmā primitīvo dzīvnieku, kas kāro nomedīt pēc iespējas lielāku nezināmo un kas trīc no uztraukuma katru reizi, kad sajūt, ka kaut kur tuvumā klīst nezināmais...es kāroju pēc nezināmā...kāroju pēc zināšanām par nezināmo...kāroju redzēt pasauli kopumā un katru tās sastāvdaļu...kāroju izzināt to...vēlme un mērķis...tas, kas man pieder...tas, kas nemaksā naudu, bet ir vērtīgāks par daudzām citām lietām...tas, ko nevar nopirkt, mantot vai aizņemties...tas ir mazs dzinējs katrā no mums...žēl, ka daži to nespēj saprast...