Arvien biežāk, rodas sajūta, ka man majās gluži vienkārši vairs nav vietas. Māja ir kļuvusi par šauru priekš visiem cilvēkiem, lietām, viedokļiem, atmiņām visa, visa, ka man gribot negribot prātā nāk domas par pārcelšanos uz dzīvi kur citur, kur būtu klusāks, mierīgāks un daudz, daudz vairāk vietas man pašai.
Es vienmēr esmu ilgojusies pēc plašuma, kura man nav bijis. Plašuma sajūtas, kas rodas, kad tu stāvi kalna virsotnē, vai kad esi pie jūras, vai varbūt milzīgas zāles pašā centrā un sēdi vidū uz grīdas un vienkārši noraugies uz gaisīgajiem, gandrīz caurspīdīgajiem aizskariem. Es zinu, kādām jāizskatās manām mājam, zinu kādai jābūt sajūtai.
Man tik ļoti ir apnicis dzīvot špicku kastītē, kurā ir daudz daudz špicku. Smacējoša sajūta.