par baložiem. un cilvēkiem
vai ieraugot uz ielas baltu balodi starp tik pierasti pelēkajiem,tu pasmaidi? jeb vienaldzīgi paej garām? vai esi kādreiz aizdomājies par to,kā rodas baltie baloži? varbūt tie nemaz nav no Latvijas,bet ieklīduši no citurienes un druscīt savairojušies,imigranti. kā pārējā pelēki spārnotā masa viņus uztver? pieņem vai tieši pretēji - pavīpsnā un aprunā aiz muguras? muļķības,baloži vispār nedomā,tu teiksi. un es tev visdrīzāk piekritīšu. bet man allaž paticis visur kur meklēt sakarības un vilkt paralēles ar savu dzīvi. tad nu baltais balodis būtu es. ne tāpēc,ka es te kāds imigrants,nepilsonis. nesaprasts,vientulīgs vienpatis. un reizē pieņemts. jo patiesībā tas pats balodis vien esmu. tikai krāsa cita. bet elpoju to pašu gaisu un staigāju pa to pašu zemi. un beigu galā - tāds jau es neesmu vienīgais. tomēr šī apziņa nevis palīdz remdēt vientulību,bet nogrūž no pjedestāla,uz kura pati sevi esmu uzcēlusi. ak,lepnība,lepnība. daudzi ir tādi. īpašā suga. tie,kuri pasauli redz,jūt un dzird mazliet citādāk. un vispār - es tikai tā fantazēju. par to,ka esmu baltais balodis. jo citi nez kāpēc to nemaz nezin (un nepamana). jāsāk domāt - kuram tas spogulis (vai acis) rāda nepareizi. pelēkā masa. kurš kuru. (ne)godīga spēle. par vietu zem laicīgās saules (ar zobiņiem).