annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2004-06-30 12:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pagājšruden mans darbs atradās jaukā vietā. Pietiekami tuvu Vesetas ielai, lai es tur justos ierasti, un pietiekami tālu no tās, lai man nesāpētu sirds. Pa darbavietas virtuves logu es redzēju Matīsa ielu, tramvaja sliedes un māju, kur kādreiz pārdeva karsto maizi.
Gar šo māju mēs ar mammu gājām uz poliklīniku. Kad man piedzima dēls, es vedu arī viņu uz šo pašu poliklīniku. Atceros specifisko aromātu, allaž raudošos bērnus un nepatīkami satraucošo sajūtu.
Turpat blakus ir Matīsa tirgus. Tirgus ir daudz patīkamāka vieta nekā 1. bērnu poliklīnika. Uz tirgu es parasti gāju līdzi tētim. Tirgus tantes veltīja viņam cieņpilnus skatienus, kad mēs nogaršojām skābos kāpostus. – Laikam mani pazina... – tētis pēc tam apmierināts noteica. Viņš bija mīlēts dzejnieks.
Mēs varējām atļauties pirkt tirgū gardumus, kādu veikalos nebija. Kā es vēlāk sapratu no vecāku stāstītā, viņiem tolaik bija grūti sagādāt ēdienu, jo veikalos daudz kā trūka. Ja izmeta desu, pirka kilogramiem, tāpat šokolādes sieriņus. Visi pirka, ko vien ieraudzīja, un ledusskapis bieži bija pārblīvēts ar nesaplānotu pārtiku, kas bojājās, lai kā mamma centās to saprātīgi izmantot. Mammai derdzās izmest ēdienu, un es no viņas to esmu pārmantojusi. Nesen iemācījos izmest vismaz vakardienas putru.
Nu lūk, un tirgū tētis pirka brīnišķīgo rozā šķiņķi, kas man bērnībā tik labi garšoja uz baltmaizes. Es laikam būtu labprāt pārtikusi no šķiņķmaizēm un konfektēm “Vētrasputns” vien. Tomēr kopumā es ēdu labi, mamma nesūdzējās. Īpaši, ja salīdzina ar manu dēlu.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?