Slēgtais lūzums...
Un pienāk kārtējais rīts... Ausī klusi džinguļo uz šķīvja lēkājošs zvaneklis, kam fonā vēl klusāk skan oda priekam... Momentāna aukstuma tirpa, ko sarauj spalga sāpe kārtējajam caurajam zobam... Apsēžos un domāju, kur gan es nakti biju aizvandījies, ka jutos tā kā nupat dzimis... Kā tikko no pasakas izmests... Vai sapnis, ko pat neatceries, var atstāt tik plašiem spārniem vēzētas vēsmas? Varbūt tie ko es neatceros nemaz nav sapņi, tadējādi nav runa par atcerēšanos, bet apzināšanos?... Lai variētu īpašu gudrību nevajag... Ja nezini, tad jau laikam arī nav jāzin... Ram Zi gan zin... Ram Zi teiktu, ka tas viss pupu mizas... Kad uzplaiksnīs apskaidrības mirklis, tevi skars vēzis... Un pāri nepaliks nekas...