būtu rūcamais aparāts,
varētu sēdēt un savā nodabā rūkt uz visu pasauli
cik viss ir slikti un nejauki
un paroles prasa mainīt visas ašpadsmit pēc kārtas
man jau izdoma nespēj izdomāt
ta par līdzīgu, ta īsu, ta vienkāršu,
galīgi jau izlepuši
un ta vēl saprast, ka tas sivns dēļ paroles izbeigšanās nestrādā
un taga visu sadzēsu un pa jaunu gaida ka atnāks
un nāk un nāk un nāk
un vajadzēja jau visam piektdien būt gatavam,
sak pāris stundiņas no rīta un būs un nekā
un vēl kafija izlīst pa visu galdu un salvetes beigušās
un viņi maitas tādi kondicionierus saslēdz
un pūš un pūš un pūš
un vairākums esot vai zinies
nikns kā pūdelis,
kaut kājās kost

ehs, būtu man rūcamais aparāts,
bet nav
un atliek tikai kafij karotītes grauzt