Tipiskais (nu ok, pēdējā laikā varbūt arī ne tik tipisks, jo es pēc piektdienas nakts vienkārši visu sestdienu noguļu) sestdienas rīta (rīts šajā gadījumā ir apm. 13:30) gājiens cauri mežam pie kaimiņiem pēc piena. Bāc, tas ir tik baudāms pasākums, ja ir bijis 3 nedēļu nonstop murgs pilnīgi visādā ziņā.
Pagalms kaimiņiem kā parasti nekārtības paraugs, bet tam visam pa vidu bizo mazs, melns kaķēns. Es paužu savu sajūsmu par kaut ko tik jauku, un tam seko šāds kaimiņienes monologs:
"āha, noteikti viens un mīlīgs [te iederās tas skype (dull) smaidiņš]! Viņi te mums veseli.. pagaidi, cik bija? ā, jā, seši laikam!!! nu kaut kāds ārprāts!!! Un ēd viņi vairāk kā suņi. nevar tak pabarot! četrus jau noslīcinājām.
Un vispār istabā mums stāv kastīte, bet viens dirsa visapkārt tai. Tad man apnika, es šo iekšā maisā un spainī!"
Laipni atvadījāmies un es devos caur mežu atkal mājās, elpodams svaigo priežu gaisu. Nez, man laikam ļoti melna humora izjūta, jo jutos uzjautrināts...