Es novācu no gultas Viņas baltos palagus. Ielieku tos veļasmašīnā un uzklāju citus. Vannasistabā atrodu matu krāsas kārbas, ko Viņa lietojusi, lai iegūtu gaišāku toni. Visur ir Viņas pēdas, sērīgi caurspīdīgas un neaizskaramas. Šķība un pajukusi grāmatu kaudze pie gultas, atvērts suši sastāvdaļu iepakojums, tumši zils lietussargs tureklī pie ārdurvīm, pelēka viegla adījuma šalle, nevērīgi nomesta uz plaukta, mēteļa kabatā atstāts mp3 atskaņotājs ar Death Cab For Cutie. Es mēģinu iztēloties, kā Viņa staigājusi pa šo māju. Kā gatavojusi ēdienu un rūpīgi novietojusi to uz baltiem šķīvjiem. Kā sēdējusi vakaros ar grāmatu rokās, lasīdama Kaningemu, Markesu vai Mārgaretu Atvudu. Viņa ir lietojusi šo ķermeni, darījusi ar to, ko grib. Mainījusi matu krāsu, ielaidusi tajā dažādus vīriešus. Viss ir piesūcies ar Viņu- bālās sienas, paklāji, grāmatplaukti un dārzs. Visur vēl rēgojas Viņas kustības, caurvītas ar neaizsniedzamu īstenību. Un ko darīt man (Viņas rēgainajā realitātē)? Ko darīt man.