Es beidzot sapratu, Tu esi kinotēls: ar Tevi būt kopā nav iespējams, Tu neesi radīts tam, lai ar Tevi kopā pusdienotu, brauktu pie zobārsta, skatītos tēvē un darītu citas aprobežotas banalitātes. Es negribu piedzīvot Tavu cilvēcisko pusi, Tavus dēmonus, vājības, rīta zobu tīrīšanu un vakara veļas mazgāšanu, Tavu noteikti apšaubāmo interjera, filmu vai mūzikas gaumi un katrā ziņā retardēto ģimeni. Tu nevari man eksistēt ārpus tiem diviem vakariem, kur mēs dejā sublimējām neiedomājamu kaisli un skatienos izdzīvojām visas iespējamās sajūtas. Es visu izlasīju Tavās acīs, tur bija The Kinks, Godāra filmas, Pīts Dohertijs un Keita Mosa un bezgalīgas iespējas, tiekšanās, iekāre, noticēšana neiespējamajam un tous les oiseaux du point du jour chantent l'amour. Nekas īsts ar Tevi tādēļ nav iespējams, vien divi vakari, kad viss mirdzēja, divi vakari, kad viss bija Pa Īstam, atšķirībā no dzīves, kuru mēs ar Tevi nekad nepiedzīvosim.