coco
coco montoya bija kaifs ne koncerts- īpaši, kad viņš 17min. garumā spēlēja manu visulaiku vismīļāko dziesmu no blūziņa! sastingu un bez maz vai gribējās raudāt no laimes, kad izdzirdēju pirmos akordus.

besīja gan latviešu vēsā publika, jo man jau pēc 1. dziesmas gribējās lekt kājās un sākt kustēties mūzikas ritmā, bet kautrīgie latvieši, protams, sēdēja un gandrīz vai žāvājās no garlaicības. viss pasākums tomēr būtu izdevušāks, ja notiktos kādā blūza klubiņā, intīmā atmosfērā, ar glāzi karstas upeņu sulas+ balzāma un tabaciņu rokā, nevis ģildē. tā man būtu paticis labāk.

bet bija fantastiski lieliski redzēt coco dzīvē un palūrēt kā viņš dara TO :D ar ģitāru!