Ir mazliet savādi nēsāt Tevi savās domās ik mirkli tagad. Negribot, bet tad zaudējot spēku - tomēr ļaujoties. Klusi, šķietami nemaz nemanāmi. Ikdienas norimumā pie pusdienu kafijas krūzes vai paceļot acis no papīru kaudzes pret logu, vai ejot uz Drogām pēc veļas pulvera, uzķert - ka.. nuja.. ka tepat vien Tu esi.. nemitīgi, bez izmaiņām. Tāpatvien bez nozīmes, neparko, bez vizualizācijas, bez tēla, smaržas, varbūt arī bez siltuma vai konkrētas krāsas. Tikai Doma - nenoformulējama, bez miesiņas.
Es vienkārši esmu un tā, zini, iedomājos.

Un man beidzot pēc ilga laika liekas, ka es piedalos. Ka esmu te, ka vairāk nemaz nevarētu būt. Ka es neesmu "no malas", bet tik izteikti ielijusi iekšā. Es te eju, te ir mana roka, mana kāja un kā gaiss plūst manās plaušās. Un man gribas smieties un runāties un visi tie nieki šķiet tik būtiski un tik izgaršojami.